Reiz es no pusdienām gāju uz darbu un ieraudzīju aptuveni deviņus gadus vecu meiteni, kura klaiņoja pa ielām un rūgti raudāja…

Reiz es gāju no pusdienām uz darbu un ieraudzīju aptuveni deviņus gadus vecu skolnieci, kura nīkulīgi klaiņoja pa ielām un rūgti raudāja, birdinot asaras uz savu violeto jaku.

Cilvēki gāja viņai garām, jo domāja, ka meitene raud kaut kāda divnieka vai tamlīdzīgu nieku dēļ. Es arī pagāju garām, bet kaut kas lika man apgriezties un viņu panākt.

– Kāpēc Tu raudi? – es jautāju.

Meitene apmulsa, bet pēc tam tomēr atbildēja:

– Mums agrāk beidzās stundas, atcēla divas angļu valodas nodarbības. Mamma ir darbā, bet vecmāmiņa kaut kur aizgāja, mājās neviena nav, es nezinu, ko darīt. Vajag pazvanīt mammai, bet man nav naudas.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru