– Jums ar Allu Borisovnu bieži jautāja par kāzām, bet jūs tik bieži par to pajokojāt…Apprecoties, gribējāt izbeigt šos žurnālistu jautājumus?
– Pirmām kārtām mēs apprecējāmies, protams, sevis dēļ. Lai arī mums bez reģistrācijas bija ļoti labi. Mēs jau daudzus gadus dzīvojām kā ģimene, zem viena jumta. Bet laulības – tas ir nopietns solis. Tiklīdz es tām biju gatavs, bildināju Allu Pugačovu. Un viņa piekrita. Pēc manām domām, jūtu pārbaudes termiņš bija vairāk nekā pietiekošs.
Lasi vēl: Aija Andrejeva atklāti stāsta par ģimenes traģēdiju
Otrām kārtām mēs sarīkojām kāzas (pašas svinības) draugiem, pašiem tuvākajiem – tiem, kuri par mums priecājās. Apsveikt mūs atnāca mans brālis ar sievu, Kristina Orbakaite ar vīru, Allas mazbērni… Un trešām kārtām – jā, ar kāzām mēs gribējām pēc iespējas izbeigt baumas un kļūdainus spriedumus.
– Vai sajūtas ir mainījušās pēc zīmoga pasē?
– Man viss, kā bija, tā arī ir. Droši vien laulības uzliek vēl lielāku atbildības sajūtu… Kaut gan es jau tā esmu atbildīgs cilvēks – par tiem, kurus mīlu un kuri mīl mani…