Laime – tie esam mēs un liels balts suns Pamosties un skatīties uz sniegotām debesīm, skriet, ķert baltās, aukstās sniegpārsliņas.
Mūsu suns, tas, kuram kādreiz nedeva pat vienu procentu atveseļošanās, tas, kuru mēs izglābām, skatās laimīgām acīm uz sniegu, un tā vienkārši bez iemesla jau mīl to, bet varbūt tieši tāpēc mēs esam ar viņu tādi paši bez iemesla laimīgi – kā bērni skatāmies viens uz otru. Tu tici, ka mēs ar tevi visu pārvarēsim? Tu tici, ka tas viss ir mūsu dzīve.
Pietiek tev uz pāris minūtēm ieiet veikalā – bet viņa jau ilgojas pēc tavas atgriešanās. Redz laika brīdi pavisam savādāk, cilvēki tā nemāk, tikai te, tagad, blakus un tā pa īstam.
Gatava spēlēties ar viņu tik, cik vien vēlās, tikai rokas nedaudz nosalušas – bet te jau tu no veikala nāc, vēl arī ar karstu kafiju un pīrādziņiem. Jautā, vai nenosalām. Un pat teikt neko nevajag, pietiek just. Tad arī kafija ir visgaršīgākā un pīrādziņš pēc zemenēm smaržo, bet mēs aizgūtnēm smejamies.
Un sunīte tā apskauj un tā bučo! Un tās sirds tik stipri sitās, kā gan tur tik daudz laimes ietilpst.
Nu un kas, ka ķepas netīras, ja sirds ir tik skaidra.
Mēs ar tevi pretī visam uz pasaules tā arī pa dzīvi skrienam – patiesi, domājot vienam par otru. Un visus mūsu stāstus saglabāsim. Par to kā mēdz gadīties, satiekas divi cilvēki un liels balts suns.
avots: skverweb.ru