2001. gada 11. septembra terorakta laikā šis pilots veica ziņojumu: viņš sameloja saviem pasažieriem

Mēs bijām 14. rindā starp Amerikas lidojumiem. Mums teica, ka papildu informācija būs pieejama ne agrāk kā plkst. 18:00. Šajā laikā mēs ieguvām vairāk informācijas par to, kas notiek ASV, mēs uzzinājām, ka lidmašīnas tika izmantotas, lai uzbruktu Pasaules tirdzniecības centram un Pentagonam.

Cilvēki mēģināja nokļūt pie radiem, bet to nevarēja izdarīt – Kanādas mobilais tīkls nedarbojās lidmašīnā. Daži tomēr kaut kādā veidā spēja pieslēgties tīklam, bet viņi tikai dzirdēja, ka ASV mobilo tālruņu numuri pašlaik nav pieejami. Vakarā mēs uzzinājām, ka dvīņu torņi ir iznīcināti un teroristu sagūstītā ceturtā lidmašīna avarēja.

Pasažieri juka prātā aiz satraukuma un noguruma. Atkal un atkal mēs lūdzām viņus būt pacietīgiem, jo mēs nebijām vienīgie, kuriem šajā brīdī bija grūti. Tieši tādā pašā stāvoklī bija 52 blakus mums esošās lidmašīnas. Turklāt mēs viņiem paskaidrojām, ka Kanādas valdība tagad izlemj mūsu likteni. Kā mums tika solīts, pulksten 18 mēs uzzinājām, ka lidmašīnai tiks ļauts izlidot pulksten 11 no rīta. Cilvēki vairs pat nebija sašutuši, viņi bija ļoti noguruši un gatavi nakti pavadīt lidmašīnā.

Ganderas iedzīvotāju skaits ir 10 400 cilvēku. Sarkanā Krusta pārstāvji sazinājās ar mums un sacīja, ka viņi paši nodarbosies ar 10 500 cilvēku izvietošanu. Tas bija pasažieru skaits, kuru lidmašīnas veica ārkārtas nosēšanos pilsētā. Mums, apkalpei, lika doties uz viesnīcu un gaidīt turpmākos norādījumus. Viesnīcā mēs beidzot ieslēdzām ziņas un uzzinājām, kādās šausmās bija visa valsts. Bet Ganderā bija tik mierīgi, mēs atpūtāmies, staigājām pa pilsētu un baudījām vietējo viesmīlību. Cilvēki bija tik jauki pret mums, viņi uzreiz ieraudzīja, ka esam “cilvēki no lidmašīnas”. Mēs lieliski pavadījām laiku, līdz divas dienas vēlāk viņi mums piezvanīja no aviokompānijas. 8:30 visi apkalpes locekļi atradās lidostā, pulksten 12:30 mūsu lidmašīna devās uz Atlantu. 16:30 mēs bijām tur. Pasažieri mums pastāstīja par laiku, ko pavadīja Ganderā, un tas bija pārsteidzoši.

Mēs uzzinājām, ka pilsētā un visos apkārtējos ciematos 75 kilometru rādiusā tika slēgtas visas skolas, konferenču zāles un visas telpas, kurās varēja izmitināt lielu skaitu cilvēku. Visi viņi ātri tika aprīkoti ar visu nepieciešamo, lai uzņemtu pasažierus: bija matrači, guļammaisi, spilveni. Visi vidusskolēni brīvprātīgi strādāja tur kā brīvprātīgie un rūpējas par viesiem.

Mūsu 218 pasažieri bija izvietoti skolas ēkā pilsētā Levisporta, kas atrodas 45 kilometru attālumā no Ganderas.

Ja kāda no sievietēm nevēlējās dzīvot vienā telpā ar vīriešiem, viņas nekavējoties pavadīja uz atsevišķu istabu. Ģimenes mitinājās kopā. Un visus vecākos pasažierus, vietējie iedzīvotāji uzaicināja uz savām mājām. Jauna grūtniece arī nekavējoties tika izmitināta privātmājā, turklāt viņi atrada vietu viņai tieši pretī vietējai slimnīcai. Dienā un naktī skolā bija medmāsas, un ārsti ieradās pēc pirmā izsaukuma. Pasažieriem izmitināšanas vietas bija aprīkotas ar datoriem un telefoniem, ar kuru palīdzību viņi varēja sazināties ar ASV un Eiropas valstīm.

Dienas laikā visi tika uzaicināti doties bezmaksas ekskursijā. Daži varēja doties laivu braucienā pa ezeru, citi izvēlējās pastaigu mežā. Vietējās maizes ceptuves viesiem pagatavoja svaigu maizi. Un vietējie iedzīvotāji gatavoja ēdienu un nogādāja to skolā tiem, kas nolēma tur palikt. Ja pasažieri gribēja ēst vietējā restorānā, viņi tika aizvesti uz turieni. Turklāt visiem viesiem tika izsniegti bezmaksas veļas mazgātavas žetoni, lai mazgātu drēbes, jo lielākajai daļai viņu lietu palika lidostā.

LASI VĒL: Bērni pārbijušies un neatpazīst savu mammu! Sieviete pārtapa par briesmoni, izmantojot iedeguma krēmu

Citiem vārdiem sakot, pilsētas iedzīvotāji visu izdarīja mūsu nelaimīgo pasažieru labā.

Pēc tam viņi visi tika nogādāti lidostā. Visas kustības koordinēja Sarkanā Krusta darbinieki. Viss tika organizēts neticami.

Kad cilvēki iekāpa, viņi jutās tā, it kā atgrieztos no kruīza. Viņi visi iepazina viens otru. Viņi stāstīja viens otram neticamus stāstus par saviem piedzīvojumiem un salīdzināja, kuram paveicās vairāk. Likās, ka uz klāja mums bija draugu ballīte. Mēs neiejaucāmies. Pasažieri kliedza, apmainījās ar telefoniem. Un tad notika vēl viena dīvaina lieta.

Viens no biznesa klases pasažieriem lūdza atļauju sludinājuma paziņošanai, izmantojot skaļruni. Mēs NEKAD neatļaujam to darīt. Bet kaut kas man teica, ka tajā dienā var izdarīt izņēmumu. Un es teicu: “Protams.” Vīrietis paņēma mikrofonu un uzrunāja pasažierus. Viņš viņiem atgādināja par to, ko viņi piedzīvoja pēdējās dienās. Viņš atgādināja par apbrīnojamo viesmīlību, ar kuru viņus sastapa pilnīgi svešinieki. Un tad viņš teica, ka viņš gribētu samaksāt par laipnību un kaut ko darīt Levisportas iemītnieku labā. Viņš sacīja, ka vēlas izveidot trasta fondu ar nosaukumu DELTA 15 (mūsu lidojuma numurs), lai nopelnītu naudu un piedāvātu stipendijas studijām universitātē talantīgiem vietējās skolas absolventiem. Viņš vaicāja, vai citi pasažieri vēlētos dot savu ieguldījumu.

Visu laiku, kamēr mēs bijām gaisā, pasažieri viens otram pasniedza papīra lapu, uz kuras viņi pierakstīja iemaksas summu, vārdus un kontaktinformāciju. Kad brošūra apgāja apkārt visiem, DELTA 15 fonda kontā jau bija USD 14,5 tūkstoši. Persona, kas sniedza paziņojumu, izrādījās medicīnas zinātņu doktors no Virdžīnijas. Viņš sacīja, ka atvērs kontu, sazināsies ar visiem un parūpēsies par dokumentāciju, lai izveidotu stipendiju.”

Jau 2002. gadā Levisportas vidusskolas absolventi saņēma pirmās stipendijas no DELTA 15. Šis fonds pastāv un tiek papildināts līdz šai dienai. Šodien viņš jau ir saņēmis apmēram pusotru miljonu dolāru. Šogad stipendijas saņēma vēl 28 talantīgi jaunieši (un tā ir trešdaļa no visiem vietējās skolas absolventiem).