“Briesmīgais oktobris,” atminas Budzila. Nevienas brīvas gultas, jauna nodaļa garāžas vietā, neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu rindas, nebeidzamas dežūras 24 stundu garumā.
“Kad pienāca oktobris un bija ļoti daudz saslimušo, es runāju ar kolēģiem, bet viņi: “Es vairs nevaru. Daru visu, ko varu, bet vienalga cilvēki aiziet, un es saprotu, ka esmu bezspēcīgs.”
Lasi vēl: “Kliegt gribas! Visam ir savs pacietības mērs!” Nervi neiztur kādai trīs reizes potētajai sievietei
Mēs skatījāmies pa logu uz ātrās palīdzības mašīnu rindām… Dažreiz mēs varējām pieņemt pacientu tikai tāpēc, ka kāds nomiris un atbrīvojusies gulta. Briesmīga situācija! Skaties – viens slims, cits, nesaproti, pie kura pirmā skriet un kā palīdzēt,” stāsta Budzila.
Kā saka Inese, tieši šis oktobris daudziem Latvijā atvēris acis. Daudziem, taču ne visiem. Pēc viņas vārdiem, daudzi, paguļot stacionārā ar mākslīgās elpināšanas aparātu un nākot pie samaņas, lūdza uzreiz vakcinēt.
“Bet citi joprojām klausās dezinformāciju, neaptver, nesaprot. Mums mediķiem ir sāpīgi skatīties, ka cilvēki spēlējas ar savu dzīvi, savu mīļo dzīvi,” neslēpj Budzila, piebilstot, ka šobrīd iestājusies neliela atelpa.
“Bet mēs jau skatāmies ar bažām, ka atkal kaut kas varētu būt ne tā, būs slikti un atkal būs diennakts caur diennakti. […] Bet līdz pavasarim vēl tālu. Mēs visi domājam, kā sagaidīt šo pavasari,” atzina Budzila.