Māra bija spiesta doties pie Pētera. Dēls nebija mājās. Viņš bija aizgājis uz darbu. Viņa vecākais dēls mācījās skolā, bet vedekla ar jaunāko bērnu vēl sēdēja mājās. Renāte laipni sagaidīja vīramāti. Viņa priecājās par Māras atbraukšanu, ieaicināja viņu mājā. Viņa silti apskāva vecenīti un uzmanīgi uzklausīja, nepārmetot, bet gan atbalstot.
Renāte teica, ka viņi labprāt uzņemšot māti. Pavisam drīz viņi taisās pabeigt savas jaunās mājas būvniecību, kurā pietiks vietas arī Mārai. Aizkustinātā vīramāte apraudājās no laimes un pateicības. Pēteris atgriezās mājās no darba un priecājās, ieraudzījis māti.
Lasi arī: Vīrs uzgriež jums muguru, kad jūs guļat? Lūk, ko tas nozīmē
Pēc gadu ģimene ievācās jaunajā mājā. Pēteris un Renāte sarīkoja lielus svētkus. Kad ievākšanās noritēja lielā sparā, māte ieveda dēlu un vedeklu otrā istabā. Tur viņa iedeva viņiem bankas karti. Tā bija viņas dāvana uz sālsmaizi. Pēteris un Regīna bija neizsakāmi pateicīgi Mārai.
Meitas Katrīna un Laima pavisam drīz uzzināja par dēlam uzdāvināto naudu. Viņas pieprasīja savu daļu no mājas pārdošanas, kliedza par netaisnīgumu un pārmeta mātei nodevību. Bet sieviete neiedeva viņām ne centa. Viņas atstāja māti bez pajumtes, izdzina viņu uz ielas. Grūtā brīdī tieši Renāte, vedekla, kuru Māra iepriekš tik ļoti nemīlēja, pasniedza palīdzīgu roku. Viņa ar Pēteri neprasīja nekādu naudu mātes uzturēšanai, un ne reizi viņai neko nepārmeta.