2. Pasaulē ir pietiekami daudz labumu un katram varētu būt tik daudz, cik vien viņš ir gatavs pieņemt.
No šī punkta izriet, ka sajūtas, kas ir cilvēkam – nepietiekamības, nelaimes, trauksmes, nemiera un baiļu un citas ciešanas ir tikai mehāniski Visuma instrumenti, kas mudina cilvēku pieaugt, nobriest, attīstīties, apmācīties, lai pēc tam tas atrastu savu individuālo ceļu dzīvē.
Jā, protams, būtu brīnišķīgi, ja jau pašā bērnībā vecāki mums iemācītu būt laimīgiem un labi izprast savu negatīvo stāvokļu iemeslus. Taču to mums iemācīt varetu tikai vecāki, kuri paši ir laimīgi. Taču lielākā daļa no mūsu vecākiem tā arī nav iemācījušies šo galveno dzīves mākslu – dzīvot laimīgi saskaņā ar sevi un pasauli.
Un tāpēc mums pašiem patstāvīgi nākas mācīties, pārvarot jau bērnībā ieliktos uzstadījumus un programmas.
Iesākumā ir ļoti liela vēlme saistīt laimi ar materiālajām vērtībām un tāpēc sabiedrībā ideja par laimi vienmēr tiek saistīta ar materiālo. Jau vēlāk, noejot noteiktu ceļa posmu, cilvēks sāk vēlēties ko vairāk, ko augstāku un ideja par laimi tad projicējas uz kādiem garīgiem pārdzīvojumiem. Taču, kā atklājas, ne vienā ne otrā nav patiesa prieka un laimes sajūtas.
Tāpēc, dodot cilvēkam to, par ko viņš raizējas un kā trūkuma dēļ cieš, mēs atņemam viņam daļu no vērtīgajiem pārdzīvojumiem un satikšanos pašam ar sevi – īsto. Šķiet gan, ka, atvieglinot viņa smago nastu mēs, pēc idejas, padarām viņu laimīgāku. Taču gala rezultātā kopējā pasaules kartē sanāk, ka tas, ko kāds kādam iedeva neīstajā laikā, iedeva bez prasīšanas, bez sabalansētas apmaiņas – ir atņēmis šim cilvēkam viņa vērtīgos pārdzīvojumus un iespēju mācīties.
3. Tas, kurš dod otram, vadoties no līdzjūtības, lai atvieglotu ciešanas un vēlas otru cilvēku padarīt laimīgāku, patiesībā neredz un nesaprot cilvēka esošā stāvokļa vērtību.
Tādā veidā pats rada sev nepieciešamību izdzīvot tādu pašu stāvokli, lai izprastu tā vērtību un pārstātu “atvieglot” tadus stāvokļus citiem cilvēkiem. Es to saucu par līdzcietības vai nepareizas līdzcietības slazdu.
Tas nozīmē, ka tikai labu nodomu vadīti, cenšoties mazināt citu cilvēku ciešanas, mēs otrā cilvēkā “palīdzam” attīstīt skopumu, mantkārību, vēlmi saņemt (bez gatavības labumiem), kurus saņemam, tālāk tas provocē pieprasīt arvien vairāk no devēja. Tādā veidā nepareiza dāvināšana, mīlestības un pateicības vietā rada ko gluži pretēju un cilvēkā, kam dāvina sajūtu, ka viņš pats nespēj tikt galā ar savu dzīvi.
Protams, ka šī līdzcietība un dāvināšana “vienkārši tāpat vien” agri vai vēlu beidzas ar to, ka cilvēks vairs nevar sponsorēt otru – gan ar savu enerģiju gan materiālajām vērtībām. Dāvinātājam rodas aizvainojuma sajūta attiecībā uz apkārtējiem, nav vairs spēka, sāk trūkt arī materiālo vērtību, kuras tas agrāk izdāļājis. Tātad pats nonāk situācijā, kurā vēl nesen bija tas cilvēks, kuru viņs sponsorēja.
Aizvainojuma sajūta rodas, lai uz kādu laiku pārtrauktu nepareizās dāvināšanas plūsmu (mīlestības, enerģijas, sirds), tā kā pats cilvēks visu dara aiz labas sirds, taču pats neredz savas rīcības sekas.
Aizvainojuma mehānisms nostrādā tāpēc, lai pasargātu devēju no nesabalansētas apmaiņas ar vērtībām, iemācītu viņu novērtēt savu resursu vērtību un pareizu piegājienu dāvināšanai. Bet enerģijas un dzīvības spēku izsīkums ir vienkāršas sekas nepareizām attiecībām.
Pēc kāda laika cilvēks atkopjas, iziet no deficīta situācijas, sajūtas līdzsvarā un atkal atveras. Šajā momentā ir ļoti svarīgi saprast līdzcietības principus un sākt cienīt cilvēku dažādos stavokļus, kuros tie atrodas. Ir jāiemācās veidot harmoniskas attiecības ar līdzcilvēkiem.
Sabalansētas un harmoniskas attiecības veidojas, pamatojoties uz cieņas un līdzvērtīgas apmaiņas ar materiālajām un nemateriālajām vērtībām. Svarīgs nav daudzums, bet gan vērtība un līdzsvars tam, ar ko cilvēki apmainās.
Par stāvokļiem.
1. Ikviens stāvoklis, kurā cilvēks atrodas ir pareizs un harmonisks viņam.
2. Nevajag domāt “cik man gan būtu slikti tādā stavoklī” vai “kā gan es pats ar šādu situāciju tiktu galā!” Tas ir žēlums – tātad piekrišana tam, ka cilvēks ir netaisnīgā situācijā. Un tā jau ir neuzticēšanās Augstākajiem Likumam.
3. Palīdzēt var:
- Ja lūdz, jautā, vēršas pie jums.
- Ja izmantojam prasmes, iedvesmojam vai viešam skaidrību cilvēkam, kuram vajadzīga palīdzība, lai tas patstāvīgi varētu atrast izeju no radušās situācijas un sāktu darboties. Tikai nedarīt kaut ko otra cilvēka vietā.
- Ja cilvēks, kurš lūdz ir gatavs apmaiņai par to, ko saņems. Apmaiņa var būt materiāla vai nemateriāla.
Par līdzcietību.
Patiesa līdzcietība nevēlas neko atvieglot vai izmainīt. Patiesa līdzcietība nāk no zināšanas-sirdsgudrības un redzējuma, kas nozīmē tikai vienu – iemācīties pašam būt laimīgam un dzīvot harmonijā ar sevi un pasauli. Un tad pats no sevis atradīsies veids, kas iedvesmos un motivēs citus būt laimīgiem.
Noslēgumā.
Palīdzēt drīkst un vajag:
1. Kad lūdz un ir gatavi reāli kaut ko atdot, lai saņemtu pretī to, kas ir svarīgi un ko patiešām vajag.
2. Kad sāk pielietot un izmantot to, ko saņēmuši.
3. Īstajā laikā iedvesmot, pastastīt kādu pareizu stāstu, kas palīdzēs cilvēkam radīt viņā ticību gaišajam un palīdzēs atrast izeju no esošās situācijas.
4. Palīdzēt iemācīties cilvēkam kādas vērtīgas un vajadzīgas prasmes, kas nākotnē tam palīdzēs tikt galā ar sarežģītām situācijām.
Autors: Ada Džalalova
Tulkoja: Ginta FS