Kur likt 4 miljonus pošu, tā ir Kariņa un Pavļuta šī brīža galvenā rūpe

Vai tik tur apakšā nav kādas gigantiskas korupcijas shēmas?

Tāpat var rasties jautājums par milzīgajiem bezjēgas tēriņiem. Pagaidām vēl Kariņa/Pavļuta elektorāts sajūsmā kunkst, klausoties Trojanska tipa panikas cēlāju uzmundrinošās dziesmas par 20 000 senioriem slimnīcās.

Kovidhistēriķu elektorāts sociālajos tīklos nevar noslēpt savas bažas, ka pandēmija drīz varētu beigties un viņu celtā panika izrādīties nepamatota. Nevar nepamanīt, cik ļoti kāri šī publika tver un dalās ar katru ziņu par saslimstības pieaugumu.

Tajā pašā laikā neesmu redzējis nevienu ierakstu, kurā kāds šīs publikas pārstāvis dalītos ar prieku, ka omikrons izrādījies ievērojami mazāk bīstams par deltu un, iespējams, beidzot parādījusies gaisma tuneļa galā. Pat niecīgākais gaismas stariņš šos cilvēkus biedē.

Pat ja šis stariņš vēlāk izrādīsies mirāža, šobrīd to varētu uztvert kā cerīgu un iedvesmojošu, taču ir acīmredzami, ka Zavadskas, Zaržecka, Apiņa un citu piesardzīgo optimistu izteikumi kovidhistēriķus burtiski tracina. Jebkuras priecīgākas ziņas viņiem nenoslēpjami riebj, un viņi daudz labprātāk dalās ar pretējiem faktiem – jo drūmāk, jo labāk.

Izstiepies vai saraujies, bet tā tas ir, un to nevar noslēpt.

Pagaidām šis saslimstības pieaugums kovidsektantiem nodrošina kaut minimālu sirdsmieru. Skaitļi aug, līknes eksponenciālas, un viss izskatās, kā naudas apguvēji cerējuši. Ar hospitalizāciju viņiem iet drusku sliktāk, taču palīdz dati no ASV, kur daudzviet cenšas pie kovidniekiem pieskaitīt visus tos, kuri slimnīcā nonākuši vienalga ar ko, bet tests uzrāda vīrusa klātbūtni.

Taču, tā kā kovidsektantu vāja vieta ir omikrona zemā mirstība, tad galvenā cīņa notiek lingvistiski statistiskā plāksnē – kurš miris “ar” un kurš “no” kovida un kurā grupā katru atsevišķu gadījumu ieskaitīt?

Šobrīd pat kovidalarmistiem grūti noliegt faktu, ka no inficēšanās un līdz ar to arī no infekcijas tālākas pārneses vakcinācija pasargā vāji. Jā, visticamāk, vakcinētie inficējoties slimo vieglāk, taču tas, ka vakcinācija nav šķērslis infekcijas izplatībai, padara bezjēdzīgas visas šīs “sarkanās” un “zaļās” zonas.

Taču Kariņa izteikumi par sankcijām, bez kurām nav jēgas ieviest obligātu vakcināciju, kā arī citi viņa un viņa atbalstītāju izteikumi liecina, ka visa šī cilvēku dalīšanas galvenā jēga ir sodīt tos, kuri nevēlas pakļauties valdības diktātam un nevēlas palīdzēt kovidbiznesmeņiem “apgūt” kaut daļu no četriem miljoniem pošu.

Šobrīd galvenā vakcinācijas problēma ir tā, ka nevar noliegt – samērā daudziem vakcinācijas blaknes ir visai jūtamas. Parasti šie cilvēki sev un apkārtējai pasaulei stāsta – labi, tagad uz vienu divām dienām būšu tāds kā apslimis, toties būšu nodrošinājies pret smagu saslimšanu ar kovidu. Problēma ir tā, ka šobrīd nav skaidri šīs “apslimšanas” ilgtermiņa riski.

Arī tāds nopietns medijs kā “Bloomberg” 11. janvārī publicējis rakstu, kurā norādīts, ka Eiropas regulatori brīdina par balstvakcīnu radīto imūnsistēmas risku. Kariņa “fiksā ideja” par regulāru “imunitātes uzlādi”, ik pēc pusgada ejot potēties, atzīta par bankrotējušu.

Lasi vēl: Vai Latvijā ieviesīs nevakcinēto nodokli?

Ārkārtējā situācija pagarināta līdz februāra beigām, un šis termiņš, visticamāk, izvēlēts, lai lieki nesarežģītu kovida piemaksu aprēķinus. Piemaksas vēl būs visu februāri.

Ko darīt tālāk, tas būs atkarīgs no vairākiem faktoriem, jo nav šaubu, ka būs liela kovidnaudas apguvēju un saņēmēju vēlme turpināt esošo “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” politiku un uzturēt sabiedrībā šīs politikas informatīvo (kovidhistērisko) bāzi.

Taču situācija kopumā ir cerīga. Arvien vairāk pasaulē nostiprinās doma, ka kovids ir diezgan nejauka un bīstama slimība, taču tā un it īpaši tās jaunākie paveidi, par laimi, nav tik bīstami, lai izārdītu līdzšinējo sociālo kārtību un pārvērstu ikdienas dzīvi vienā nebeidzamā panisku baiļu murgā.

Ar kovidu var un vajadzēs sadzīvot, bet tāpēc nevajadzētu baiļu ietekmē atkrist humānisma attīstībā vairākus gadsimtus atpakaļ. Ir pamats cerībām uz gaišāku nākotni.