Gaidītās naudas vietā iepakojumā gulēja divi ķieģeļi un zīmīte:
”Dzīvo kā vēlies! Uzskati, kā mātes tev vairāk nav!”
Šīs stāsts ļoti stipri salauza puisi. Māte necēla telefona klausuli, uz vēstulēm neatbildēja.
Vienkāršāk sakot, ļoti skaidri lika puisim saprast, ka paļauties tagad viņš var tikai uz sevi.
Viņš ilgu laiku staigāja ne savā ādā, ēda to, ko atvēlēja citi, un tad viņš sāka meklēt darbu.
Baltrocītim Gatim neklājās viegli, jo viņš vienkārši nebija pieradis strādāt.
No universitātes nācās aiziet, jo gan mācības, gan darbu viņš noteikti nevarēja pavilkt.
Es ilgu laiku viņu neredzēju. Bet tad pēkšņi uz ielas sadūros ar labi ģērbtu vīrieti.
-Igor, tu? – zemā balsī ierunājās vīrietis.
Es pagriezos, nedaudz apjucis no tā, kā svešinieks varētu zināt manu vārdu.
Kā izrādījās, tas svešinieks bija Gatis.
Viņam nācās labi papūlēties, lai sasniegtu to, kas viņam ir pašlaik: biznesu, ģimeni, bērnus.
Starp citu, universitāti viņš tomēr pabeidza, tiesa, piecus gadus vēlāk.
Un viņš saka, ka, ja toreiz nebūtu saņēmis tos ķieģeļus, tad, iespējams, būtu ņēmis sliktu galu.
avots: skverweb.ru