Pateikt, ka viņu neviens nevēlējās apkalpot, ir kā nepateikt neko. Tikai mūsu stāsta varone piegāja klāt šim vīram un ar smaidu viņu apkalpoja – bija sajūta, ka viņa bija satikusi senu paziņu, jo izturējās ar lielu sirsnību. Viņa izpildīja viņa pasūtījumu pēc labākās sirdsapziņas, pat neapsverot iespēju, ka vīrietis nemaz nevarēs samaksāt. Kad vīrietis aizgāja, viņa ar vislielāko izbrīnu redzēja, ka viņš bija atstājis 100 dolārus dzeramnaudā.
Vēlāk izrādījās, ka bezpajumtnieks arī bija šī paša restorāna īpašnieks, un viņš vēlējās aplūkot, kādi darbinieki pie viņa strādā, lai viņu starpā atrastu pašus labākos.
Kāda tautas gudrība vēsta: “Cilvēku satiek pēc apģērba, bet pavada pēc prāta.” Iedomājieties, cik daudz cilvēku patiesībā ikdienā tiek nenovērtēti tikai tādēļ, ka viņu ārējais izskats neatbilst sabiedrības diktētajām normām. Kas zina, iespējams, ka mūsu labā attieksme pret bezpajumtnieku šodien nesīs mums laurus rītdien.