Gatis parādījās, kad es mācījos jau universitātes trešajā kursā. Diezgan nevīžīgs, apaļš puisis ar rudiem matiem un vasaras raibumiem rotātu seju.
Viņš mums stāstīja, ka ir no bagātas ģimenes, savārījis visādas lietas vienā no galvaspilsētas universitātēm, kā dēļ māte viņu nosūtījusi pie mums uz Rēzekni.
Es negribētu teikt, ka viņš bija nežēlīgs vai izturējās īpaši nekaunīgi, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ viņš bija izpelnījies šādu “sodu”.
Viņš mācījās ne pārāk. Tā teikt, ja tika no divnieka uz trijnieku, bija ļoti labi, zubrila viņš noteikti nebija, un īpaši mācīties viņš negribēja.
Ja mēs pārējie kaut kā mēģinājām iztikt no stipendijas, labi saprotot, ka vecākiem bija grūti mūs atbalstīt, tad Gatis jau no nekādā ziņā naudu nežēloja.
Viņš svaidījās ar naudu pa labi un pa kreisi. Bet tad parādījās runas, ka viņa mātei, uzņēmējai no Rīgas, ne pārāk labi veicas darījumos.
Tomēr Gatim nebija laika pa to domāt, un viņš turpināja savu šiko dzīvesveidu.
Es vairākkārt dzirdēju, ka māte viņu pa telefonu norāj, bet Gatis tik turpināja pieprasīt naudu.
Un tad reiz viņam pienāca sūtījums, turklāt Gatim par sūtījumu vēl nācās samaksāt.
Viņš atdeva savu pēdējo naudu, pat no kāda aizņēmās nelielu summu, lai varētu sūtījumu izņemt, un tad uz savu istabu atstiepa milzīgi smagu sūtījumu.
Bet te pēkšņi viņu sagaidīja pārsteigums. Atverot iepakojumu, Gatis burtiski sastinga uz līdzenas vietas, ieraugot mātes sūtījumu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu