Gadu lenca sievieti, bet vīlās pēc pirmās satikšanās

Mūsu filiālē gadu atpakaļ sāka strādāt jauna priekšniece. Visi gaidīja iedomīgu Maskavas fifu, gatavojās izsmieklam un rājieniem par katru sīkumu.Bet Marina Vladimirovna bija īsts profesionālis savā amatā, kaut arī par mums visiem bija vecāka ne vairāk kā piecus gadus. Viņa ātri sakārtoja darba procesu un pat saliedēja kolektīvu.

Es viņai nopirku skaistu ziedu pušķi uz 8.martu, atnesu uz biroju. Kolēģis nosmīnēja: „Gribi paaugstinājumu? Nu, ko – viss pareizi. Viņa taču ir sieviete. Es arī pusdienlaikā pēc ziediem aizjozīšu. Varbūt man arī pielikumu algai gribas”. Pusdienlaikā vēl trīs vīrieši nopirka ziedus un mans pušķis pazuda šīs dažādības fonā.

Man gribējās pasvītrot savu īpašo attieksmi pret viņu. Es nebaidījos uzņemties vairākus projektus vienlaicīgi, izpildīju uzdevumus labāk par visiem, sēdēju līdz vēlam vakaram.

Pasūtīju ēdienu uz ofisu, ja mēs aizkavējāmies, ienesu viņai to kabinetā. Turēju galdā rezerves lietussargu, lai piedāvātu to lietus gadījumā. Devu mājienu, ka kaut ko saprotu ne tikai konstruktoru programmās, bet arī mājās varu saremontēt – santehniku un elektrību. Bet mana palīdzība viņai nebija vajadzīga. Vai nu nekas nelūza, vai nu viņai jau bija paziņa ar zelta rokām.

Laulības gredzenu viņa nenēsāja, darba kavējās, mājās brauca ar personīgo automašīnu. Viss norādīja uz to, ka vīrieša viņas dzīvē nav. Kaut gan, neko jau nevar zināt?

Pēc pāris mēnešiem es jau gandrīz pilnīgi atklāti sāku lakstoties ap Marinu Vladimirovnu. Bet tas laiks sakrita ar sasprindzinājumu darbā. Šķita, ka viņa ir pārņemta ar projektiem, manas simpātiju izpausmes viņa vienkārši nemanīja.

Reiz, mēs ar visu kolektīvu aizbraucām uz vasarnīcu. Cepām šašlikus, peldējāmies ezerā. Atpakaļ ceļā viņa sastiepa kāju un es visu ceļu viņu nesu uz rokām. Bet viņa man smaidīja kā draugam. Ne vairāk.

Kad viņai bija slimības lapa, es katru dienu viņai rakstīju Messenger jautājumus, vai nav vajadzīga mana palīdzība. Es varu gan zāles atnest, gan pie ārsta aizvest. Bet šī sieviete ir pieradusi pie neatkarības un patstāvības. Un kā atbildi es saņēmu: „Paldies, nav vajadzīgs! Pateicos par to, ka tu uztraucies. Bet es esmu pilnīgā kārtībā!”

Es sapratu, ka vajag rīkoties, atklāti pateikt viņai par manām jūtām. Bet mani pārņēma stindzinošas bailes no domām par to, ka es visā atzīšos. Bet, ja viņa nu viņa neatbildēs uz manām jūtām ar to pašu? Sagribēs mani aizvākt no darba? Atlaidīs ar pantu? To es arī nevaru pieļaut.

Bet katru dienu es migu ciet ar domu, ka viņa var kļūt par manu sievu. Ka mums piedzims brīnišķīgi bērni. Un mēs būsim ideāla ģimene. Tā bija mana uzmācīgā ideja, es dzīvoju sapņos par šo sievieti.

Liktenis apžēlojās par mani un deva iespēju. Bija vajadzīgs darbinieks blakus nodaļā. Es iesniedzu savu pieteikumu kadru daļā. Tur man pateica, ka gatavi pieņemt mani bez pārrunām un aizvēra vakanci.

Es piegāju pie Marinas Vladimirovnas un pateicu, ka es vairāk nestrādāju viņas nodaļā. Viņa izbrīnījās. Atbīdījās no datora.

„Kas noticis, Andrej? Kāpēc tu aizej?”

„Es neaizeju no uzņēmuma, vienkārši pāreju uz blakus nodaļu. Nevaru vairāk ar jums strādāt”

„Kāpēc?” – viņa stingri pajautāja.

„Tāpēc, ka jūs man jau sen patīkat” – atbildēju es un pametu viņas kabinetu.

Vairākas dienas es nostrādāju jaunajā amatā. Ar Marinu Vladimirovnu mēs nesaskrējāmies. Bija nedaudz neērti par savu atzīšanos. Kā tagad, lai skatos viņai acīs?

Tajā pašā vakarā – zvans. Ekrānā viņas numurs. Rokas dreb, sirds sitās. Nospiedu „atbildēt”.

„Andrej” – es izdzirdēju viņas balsi. „Neaizej mājās pēc darba. Sagaidi mani!”

Es piekritu. Līdz darba dienas beigām – 30 minūtes. Es juku vai prātā no nenoteiktības. Izejot no ēkas, es ieraudzīju viņas mašīnu. Viņa man pasignalizēja ar ugunīm. Piegāju un atvēru durvis. Iesēdos salonā.

Marina sameklēja somiņā atslēgu saišķi:

„Mājās ir mans vīrs. Civilais. Bet mani draugi iedeva priekš mums ar tevi savu dzīvokli uz dažām stundiņām. Braucam?”

Pasmaidīja un piemiedza man ar aci.

Manām cēlākajām jūtām uzgāza samazgu spaini. Nepieejamā, dievišķā sieviete virpināja man pie deguna atslēgu saišķi, tiešā tekstā izsakot aicinājumu – „Esmu tava uz divām stundām. To taču tu gribēji?”

Viņa iedarbināja mašīnu un uzsāka braukt. Es palūdzu apstāties. Izkāpu. Viņa sauca man pakaļ „Kurp tu, Andrej? Kas noticis?”.

Bet es gāju atpakaļ neskatīdamies. Tāda mīlestība man nav vajadzīga.

avots: fishka100.ru

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru