Tā viņš mammas meklējumos pavadīja četras dienas. Sašeņka pat necerēja uz pieaugušo palīdzību, viņam neviens negribēja palīdzēt, domāja, ka melo. Viņš visas šīs četras dienas skraidīja un meklēja māmiņu ap savu pagalmu un tuvākajām ielām, bet viņas nekur nebija. Pievakarē nāca mājās un raudāja spilvenā.
Nākamajā rītā zēns atkal skraidīja pa pagalmiem un ieliņām un netālu ieraudzīja lielas garāžas. Nolēma turp aiziet un nokrita bezspēkā. Sašam spēku vairs nebija. Viņš vīlās cilvēkos pēc tā gadījuma.
Kad zēns atjēdzās, pagrieza galvu un ieraudzīja savu mammu. Viņš sāka kliegt:
-Mamma, māmiņa, es tevi atradu! Bet mamma neatbildēja.
Sašeņka nolēma, ka viņa guļ. Pagrieza viņu pret sevi, bet sieviete bija auksta un sasalusi.
Saša ļoti nobijās, bet jau vairs nekliedza tik skaļi. Zēns šajā minūtē nodomāja ka visa pasaule ir tik cietsirdīga. Apskāva savu mammu un aizmiga viņai blakus. Pēc dažām dienām puikas aizskrēja aiz garāžas un iekliedzās. Tad tur piebrauca policisti un atpazina to puiku: „- Viņš nemeloja, ka meklē savu mammu, bet mēs nenoticējām puisim.”
avots: kaifovo.info