Dažreiz dzīves problēmas un neveiksmes samilzt pār mums gluži kā negaiss. Liekas, ka visas mūsu darbības noved pie vēl lielākām problēmām. Un reizēm ir tik viegli vainot apkārtējo pasauli mūsu nelaimēs, tik viegli ir apvainoties uz visiem visapkārt.
Tomēr aizvainojums vēl nevienu nav darījis laimīgu. Šī sajūta bieži vien iesprosto cilvēku sprostā, “izsūc” visus spēkus, un neļauj atrast problēmas atrisinājumu.
Mēs uzskatām, ka aizvainojuma sajūta ir tāda pati problēma, kā jebkura cita. Un tas nozīmē, ka arī ar šo sajūtu ir jācīnās. Bet, kā lai to izdara?
Iesākumā, vajag tikt skaidrībā, kāpēc cilvēki apvainojas. Jūs taču neapvainojaties uz suni par to, ka viņš rej, vai uz kaķi par to, ka tas murrā? Kāpēc apvainoties uz cilvēkie par to, ka viņi ir tādi, kādi ir?
Pie visa vainīgas ir mūsu pašu neattaisnotās cerības: jūs no cilvēkiem sagaidāt vienu, bet viņi izdara kaut ko pavisam citu.
Jūs sagaidāt no sievas sapratni par to, ka jūs esat noguruši darbā, un nevarat tieši tagad salabot krēslu…Tā vietā viņa sarīko skandālu par to, ka krēslam jau pusgadu nav pielikta kāja..
Jūs sagaidāt, ka vīrs vienmēr atcerēsies jūsu iepazīšanās dienu…Bet apvainojaties, kad nesaņemat dāvanu gadadienā.
Jūs sagaidāt sapratni un padomus no vecākiem, kad stāstāt par savām grūtībām audzināt bērnus…Tā vietā viņi parausta plecus un paziņo, ka jūs paši esat vainīgi, vai arī, ka jūs savulaik ne to vien esat darījuši.
Jūs rēķināties ar draugu palīdzību, bet viņi apgalvo, ka jūsu problēmas ir nieks, salīdzinājumā ar viņu pašu problēmām.
Jūs sagaidāt no bērniem pateicību par savām pūlēm un mīlestību, bet pretī saņemat vēl jaunas iegribas, kaprīzes un apvainojumus par mūsdienu dzīves nesaprašanu.
Jūs, galu galā sagaidāt, ka jūs vienkārši visi liks mierā – bet, še tev….
Vilšanās no nepiepildītām gaidām atrodama katra cilvēka dzīvē.
Turklāt, jo vairāk jūs uz kaut ko cerat, jo spēcīgāka beigās ir aizvainojuma sajūta. Jo spilgtāk jūs otram cilvēkam aprakstāt situāciju, jo spēcīgāk viņā viļaties, ja viņš nerīkojas tā, kā jūs bijāt iedomājušies.
Un arī tam ir savs iemesls. Jo mūs audzina tā, ka mums vienmēr ir kaut kas jādara.
Bērnībā mums bija labi jāuzvedas, jāklausa vecāki un jāmācās uz “teicami”.
Pēc tam šiem pievienojās vēl citi pienākumi: sievietēm bija jāapprecas un jādzemdē bērni, vīriešiem bija jāiekārtojas labā darbā un daudz jāpelna.
Kad viņi kļūst par vecākiem, viņiem ir jāizaudzina gudri un skaisti bērni…
Un tādi “pienākumi” krājas arvien vairāk un vairāk.
Kļūstot vecākam, cilvēks pakāpeniski nonāk pie tādas domas:
“Ja reiz man ir pienākumi pret visiem visapkārt, tas nozīmē, ka arī visiem visapkārt ie pienākumi pret mani. Kaut vai tāpēc, ka es cenšos šo dzīvi nodzīvot cienīgi, un ar cieņu attiecos pret apkārtējiem (vismaz man tā liekas)”.
Lūk, šeit arī rodas neattaisnotās cerības.
Un pēc tam, kad dzīve visu sakārto ne tā, kā jūs gaidījāt, jūs apvainojaties un viļaties.
Kāpēc mēs to visu stāstām…Lieta tāda, ka aizvainojuma iemesli nav jāmeklē kaut kur apkārt, bet gan sevī pašā.
Tāpēc, ka no ārpusē jūs neko neatradīsiet. Toties, kamēr meklēsiet – vainosiet visus visapkārt, rīkosiet skandālus, nokaitināsiet sevi un tuviniekus – nodarīsiet pāri paši sev.
Tas ir, kad jūs apvainojaties, jūs vēlaties, lai kāds cits saprastu un atrisinātu jūsu problēmu.
Bet tas nav iespējams! Cits cilvēks nevar “ielīst” jūsu galvā un saprast, kāpēc jums sāp, un kas viņam jādara, lai šīs sāpes mazinātu. Tāpēc tikt galā ar savu aizvainojumu un tā iemesliem varat tikai jūs paši.
Vēlreiz!
Kad jūs apvainojaties, jūs sāpiniet paši sevi, jo no cita cilvēka sagaidiet saņemt to palīdzību, kāda jums būtu jāsniedz sev pašam.
Patstāvīgi!
Lūk fabula, kas izskaidros šo domu labāk par citām gudrām runām:
“Kādam garīgam skolotājam bija māceklis. Reiz viņš teica savam skolotājam:
– Meistar, es jau sen pie tevis mācos, un zinu, ka tu esi sasniedzis Dievišķo gudrību. Tu vienmēr esi mierīgs, tev vienmēr ir labs noskaņojums, tu ne uz vienu neapvainojies un nedusmojies. Es arī gribu būt tāds, kā tu. Iemāci man!
– Labi. Atnes kartupeļus un maisu.
Kad māceklis to izdarīja, skolotājs turpināja:
– Ja tu uz kādu apvainosies vai sadusmosies, iegreb viņa vārdu kartupelī un iemet kartupeli maisā.
– Labi, un kas tālāk jādara? – pārsteigti jautāja māceklis.
– Vienmēr nesā maisu sev līdzi, un pievieno tam kartupeli katru reizi, kad kāds tevi sadusmo vai apvaino.
– Labi, – atbildēja māceklis.
Pagāja pāris mēneši. Māceklis darīja visu, kā lika skolotājs, tāpēc viņa maiss kļuva arvien smagāks un smagāks. Turklāt pirmie kartupeļi sāka pūt un smirdēt. Tad nu māceklis atkal atnāca pie skolotāja un jautāja:
– Skolotāj, es esmu noguris nēsāt sev līdzi šo smirdīgo, smago maisu. Lūdzu, dod man citu uzdevumu!
Gudrais skolotājs nosmīnēja un atbildēja:
– Bet vai tu sirdī nenes tikpat smirdīgu smagumu no aizvainojumiem un dusmām uz citiem cilvēkiem?
Tiklīdz tu apvainojies, uz tavas sirds uzliekas smags akmens, bet tu pat to nepamani.
Pakāpeniski šo akmeņu skaits pieaug. Aizvainojums kļūst par ieradumu, ieradums veido raksturu, bet raksturs rada sliktus, ļaunus, aizvainojošus grēkus.
Kamēr tu nēsāji to maisu, tu redzēji, kā tas viss izskatās no malas.
Aizvainojums pastāv tikai tavā galvā. Iemācies atbrīvot galvu no šiem puvekļiem – un tu kļūsi par laimīgu cilvēku.
Un ceru, ka nākamajā reizē tu aizdomāsies, vai tev tiešām ir nepieciešams vēl viens maiss uz muguras…”
Vai jūs bieži apvainojaties? Kā jūs atbrīvojaties no aizvainojuma?
avots: lifter.com.ua