Kā man parādījās stimuls mācīties

15 gadu vecumā es gribēju braukt pie jūras atpūsties, bet nepietika naudas. Pieņēmu lēmumu naudu nopelnīt. Nopirku avīzi ar sludinājumiem, un sāku meklēt piestrādes iespējas.

Atradu vienu piemērotu sludinājumu. Piezvanīju. Uz pārrunām mani uzaicināja kāda veikala direktors. Bija nepieciešams krāvējs.

Lai arī es biju sīks, tomēr nebiju stulbs. Noliktavas priekšnieks man apgalvoja, ka man vispirms nedēļa ir jānostrādā bezmaksas, toties pēc tam man sāks maksāt naudu. Ak, tu dieniņ! Es vergošu par krāvēju, un man par to maksās! Neticami! Tikai naudu viņš iedos mēneša beigās, tāpat kā pārējiem darbiniekiem. Es pasūtīju tālāk šo krāpnieku.

Skumīgs atgriezos mājās. Gāju ar kājām (līdz mājām bija aptuveni 14 kvartāli). Pa ausu galam izdzirdēju, kā vīrietis stāvēja uz ielas un skaļi kliedz: “Ej pie velna! Atradīšu citu palīgu! Pļēguro tālāk!” Nezinu, kas mani raustīja, bet es piegāju pie tā paša vīrieša, un burtiski pats uzprasījos būt par palīgu.

Mēs sarunājām, ka viņš maksās katru dienu. Sāku strādāt jau nākamajā dienā. Mēs sākām ļoti agri no rīta. Es piecēlos piecos no rīta, dzēru tēju, smērēju sviestmaizes un gāju ārā no mājas vēl pirms bija pamodušies mani vecāki. Darbs bija vienkāršs, bet ļoti smags: vajadzēja nest šķīdumu, nest smiltis, nest cementu, nest ķieģeļus, nest dēļus…vajadzēja ļoti daudz viskaut ko nest.

Betona maisītāju iedarbināja jau pusseptiņos. No vieniem līdz trijiem mums bija pārtraukums. Meistars kaut kur brauca prom, bet es atpūtos tieši būvlaukumā. Pirmās nedēļas beigās biju iemācījies gulēt uz dēļiem. Starp citu, diendusa labi atjaunoja spēkus. Un rauties elles karstmā vienalga bija neiespējami. Pēc tam turpinājām strādāt līdz sešiem un gājām mājās. Katru dienu man kabatā bija godīgi nopelnītie 250 rubļi. Dažreiz nopelnīju 300 (ja aizkavējos). Pusotra mēneša laikā es tomēr nopelnīju pietiekami, lai dotos atpūsties pie jūras. Tā bija visgrūtāk nopelnītā nauda manā mūžā. Vēl līdz braucienam es jau biju ieguvis šokolādes brūnu iedegumu. Plaukstas bija vien tulznu slāņi. Nekad nebiju domājis, ka zem vienas tulznas var izveidoties vēl viena tulzna.

Tieši tad es iemācījos novērtēt karu rubli. Man bija ļoti žēl tērēt naudu, ko biju nopelnījis ar sviedriem un tulznām. Vēl tajā vasarā es sapratu, ka nevēlos visu dzīvi tā strādāt, un ka obligāti ir jāiestājas universitātē. Vienalga, kurā. Lai tikai varētu strādāt ar galvu, un nevis rokām.

No septembra es centos mācīties tā, kā vēl nekad nebiju mācījies. Lūk, tad man parādījās īsts stimuls mācīties.

avots: happyworld.su

Pievienot komentāru