Nesen pamanīju 57 gadīgas sievietes dvēseles kliedziens. Izteikt to var divos vārdos: viņa piekusa. Daudzus gadus atpakaļ viņa apprecējās ar vienaudzi.
Gaidīja, ka abi kopā skaisti novecos, atpūtīsies, izklaidēsies. Kala nākotnes plānus – ceļojumi, braucieni. Bet viss izrādījās ne tā, kā viņa bija sev iztēlojusies.
Pirmkārt, vīrs sevi īpaši neapgrūtināja ar mājas darbiem. Viņš izmētāja lietas, atteicās mazgāt grīdas, pieprasīja rūpēties par viņa ēdienreizēm. Kā zināma attaisnošanās šādai uzvedībai bija tas fakts, ka viņi dzīvoja vīrieša dzīvoklī, bet savējo sieviete izīrēja. Bet jebkurā gadījumā, rūpes viņa kļuva daudz vairāk. Tiesa, kādu laiku viņa tam nepievērsa uzmanību.
Pēdējais piliens bija tad, kad mājās parādījās vīra mazdēls. Mazdēla – pirmklasnieka vecāki viņu bija uzticējuši vectēvam, bet tas, protams, atbildību par zēnu uzticēja savai sievai.
Paši saprotat, ko nozīmē bērns – pirmklasnieks. Ar viņu jāstaigā, viņam jāgatavo, ar viņu kopā jāpilda mājasdarbi. Sieviete uz to visu neparakstījās pat savos nobriedušajos gados, lai arī viņai nav savu bērnu. Bet tagad visu šo jezgu viņa uztver kā īstāko katorgu.
Dzīve pēc laulībām viņai neuzlabojās, bet tieši pretēji – pasliktinājās. Vairāk ikdienas rūpju, mazāk laika sev, svešs mazdēls, un ja vēl vīram sāksies problēmas ar veselību? Sieviete arvien biežāk sāka domāt par šķiršanos.
Es nesen redzēju kādu grafiku – saka, ka sievietēm vecumā ir grūtāk atrast sev partneri. Un, ja paskatās, cik neprecētu sieviešu ir vecākas par 50 gadiem, tad tā varētu arī būt. Un jautājums, vai viņām principā vispār tas ir vajadzīgs?
avots: binokl.cc