Šo rakstu uzrakstīja blogere Ambera Dotti lapai Your Tango. Tajā viņa pastāsta, kāpēc pirmajā vietā liek savu vīru, nevis bērnus.
“…. Mazāk nekā mēnesi pēc tam, kad mēs bijām apprecējušies, es konstatēju, ka esmu stāvoklī. Pēc astoņiem ar pus mēnešiem pavadītiem laulībā, kurā mēs tikai mācījāmies būt par vīru un sievu, mēs pēkšņi kļuvām par mammu un tēti. Nevarētu gan teikt, ka bērniņš nebija plānots – mēs abi gribējām lielu ģimeni – taču , atskatoties, es jums teikšu, ka kļūt par māti tajā pašā gadā, kad tu kļūsti par sievu, nav nekāds vieglais uzdevums.
Pirmais mūsu dēla dzīves gads izrādījās pats grūtākais mūsu laulībā, taču tas bija arī tas gads, kad es sapratu vienu svarīgu mācību: vīram vienmēr jābūt svarīgākam par bērniem.
Saprotiet mani pareizi: es savus bērnus mīlu. Taču savu vīru es mīlu vairāk.
Kad es to saku saviem draugiem, viņi reaģē dažādi. Jo šāda pieeja nu galīgi neiet kopā ar mātišķuma zelta likumiem. Būt labiem vecākiem nozīmē upurēt visu mūsu bērnu labklājības un laimes dēļ. No jums tiek prasīts, nolikt malā personīgās vajadzības un ar galvu mesties iekšā vecāku darbos.
Taču es neatbalstu šo mūsdienu tendenci.
Dažiem pat doma par to, ka bērni jebkad būtu otrajā vietā, liekas dīvaina. Pat neskatoties uz to, ka pat eksperti iesaka priekšroku dot vīram.
Bet, lūk, ko es sapratu. Nav šaubu, ka saikne starp māti un bērnu ir nesaraujama. Taču es uzskatu, ka manas investīcijas attiecībās ar laulāto ienes labumu mūsu ģimenei kopumā. Mana vīra vajadzību prioritāte samazina šķiršanās iespēju, un palielina iespēju tam, ka mani bērni uzaugs ar diviem vecākiem.
Es tiešām ticu, ka veselīgu attiecību modelēšana mūsu bērniem liek pamatus tam, kā viņi veidos savas attiecības, kad kļūs vecāki. Pēc manām domām, mēs ar vīru esam pirmais piemērs laimīgai laulībai. Mūsu bērni uzzinās, kā viņiem būtu jāizturas pret saviem nākotnes partneriem un ko viņi varēs sagaidīt pretī, vērojot mūs.
Ja bērnus audzina vecāki, kuri acīmredzami mīl un ciena viens otru, tā ir atslēga viņu izaugsmei. Lūk ko nozīmē man – nostādīt pirmajā vietā vīru.
Jūs neatradīsiet bērnus mūsu gultā naktī. Ja mēs varam atļauties tikai vienu atvaļinājumu gadā, mēs to ņemam un braucam bez bērniem. Un es nejūtos par to vainīga, ka mēs lūdzam ģimeni palīdzēt, lai mēs varētu sarīkot sev tikšanos, kurā mēs runāsim par visu, par jebko, tikai ne par mūsu bērniem.
Pēc dažiem gadiem mūsu dēls un meita pametīs mūsu mājas un kad viņi aizies, es gribu nosvinēt labi padarītu darbu ar saviem mīļajiem, nevis ar cilvēku, kuru vairs nepazīstu, jo visus šos gadus esmu nodevusies tikai bērnu audzināšanai. ”
Bet vai jūs piekrītiet raksta autorei? Vai viņa ir pareizi salikusi prioritātes?
avots: yourtango.com