Kāda ciema iedzīvotāja nolēma pārbūvēt krāsni. Nolīga meistaru. Atnāca meistars, sanesa ķieģeļus, mālus – tā arī sarunas iesākās. Sieviete izplūda asarās:
— Šķiros ar vīru!
— Kāpēc? — jautā mūrnieks — dzer?
— Nē — atbild sieviete.
— Sit?
— Nē — atbild sieviete.
— Kāpēc tad?
— KRĀC, krāc, maita tā, ka stikli plīst. Vedu uz Rīgu, rādīju doktoriem, zinātniekiem, iztērēju milzu naudu, bet nekas nelīdz – tik un tā KRĀC.
— Bet, kā guļ? — jautā mūrnieks.
— Uz muguras, kā visi – atbild sieviete.
— Kad sāks krākt, paplet viņam kājas – iesaka meistars.
Nākamajā dienā atnāk meistars pabeigt darbu, un viņu sagaida klāts galds, uzpucējusies saimniece.
— Par ko tad tas, saimniec? — jautā mūrnieks – darbs jau vēl nav padarīts.
— Jupis viņu rāvis, to plīti – atbild sieviete – palīdzēja tavs padoms, pārstāja mans vīriņš krākt, kā ar cirvi nocirsts. Tikai pasaski, kā tu, parasts mūrnieks, spēji saprast to, ko pat zinātnieki nenojauta. Izglābi manu ģimeni, jo es taču viņu mīlu!
— Kas tad tie par dakteriem – atbild mūrnieks – mēs, mūrnieki, spriežam vienkārši, pa savam: KĀJAS IZPLETĪSI, OLAS NOKRITĪS. OLAS NOKRITĪS, PAKAĻU AIZTAISĪS. VILKMES NAV, UN KRĀKŠANAS NAV.