No Austrumu eksotikas līdz dižajam Bēthovenam: obojists Aleksejs Ogrinčuks atkal Rīgā

Piektdien, 22.martā Lielajā ģildē Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra pirmā oboja Aleksejs Ogrinčuks un kamerorķestris Sinfonietta Rīga atkal tiekas uz vienas skatuves.

Klasiski veidotajā koncertprogrammā iekļauta gan čehu skaņraža Antonīna Dvoržāka folkloras un romantisma ideju caurvītā mūzika, gan astoņpadsmitā gadsimta modes strāvojumi ar austrumniecisku motīvu atbalsīm Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijā Ah se in ciel, benigne stelle. Koncertvakara kulminācijā – Ludviga van Bēthovena majestātiskā septītā simfonija, kurā pie orķestra diriģenta pults šoreiz stāsies prominentais viesmākslinieks.

Viens no savas paaudzes izcilākajiem obojistiem Aleksejs Ogrinčuks ar Sinfonietta Rīga mūzķiem tiekas nu jau trešo reizi. Neilgi pirms viņa pirmās viesošanās Rīgā 2014. gadā diriģents Normunds Šnē pauda:

“Sajūsmu raisa obojista tonis, muzikālais frāzējums, spēles prieks un aizrautība. Mēs jau sen vēlējāmies spēlēt kopā ar šo harismātisko mūziķi, un nu šis mirklis ir klāt.”

Kamerorķestra sadarbība ar Ogrinčuku turpinājās arī 2016. gadā, taču šoreiz Ogrinčuks orķestra priekšā stājās ne vien kā solists, bet arī kā atskaņojuma vadītājs.

Pavisam jaunā kvalitātē Aleksejs Ogrinčuks Rīgā atgriežas šo piketdien, maigajai obojas balsij līdzās liekot orķestra diriģenta zizli.

Ludviga van Bēthovena (1770 – 1827) hrestomātisko 7. simfoniju Lamažorā pats autors reiz pasludinājis par savu mūža izcilāko lielformas orķestra darbu. Simfonija pabeigta 1812. gadā, bet pirmatskaņota gadu vēlāk Vīnē, Hānavas kaujas piemiņas pasākumā. Jāpiemin, ka 1812. gads ir bijis viens no ražīgākajiem komponista radošā mūža posmiem. Bēthovens sarakstīja pēdējo no desmit sonātēm vijolei un klavierēm, līdztekus septītajai pabeidza darbu arī pie astotās simfonijas, kā arī vaigā sastapa dižo Apgaismības laikmeta dzejnieku Johanu Volfgangu Gēti.

Kaut Rihards Vāgners Bēthovena 7. simfoniju nodēvējis par “dejas apoteozi”, tomēr plašākam klausītāju lokam atmiņā paliekoša drīzāk ir smagiem triepieniem gleznotā simfonijas otrā, lēnā daļa –Alegretto. Šeit monolītā nedalāmībā sakausēts cildenais ar elēģisko, gribas triumfs ar izmisumu.

Antonīna Dvoržāka (1841-1904) Serenāde pūšaminstrumentiem reminorā ir šarmants un dzirkstošs opuss, kas stilistiski sasaucas gan ar klasicisma un jo īpaši Mocarta mūzikas garu, gan slāvu tautas mūzikas intonācijām un deju ritmiem… Šis četrdaļīgais skaņdarbs tapis vien divu nedēļu laikā, bet pirmatskaņojumu ar pašu komponistu pie diriģenta pults piedzīvojis Prāgā, Dvoržāka autorkoncertā. Darbs izpelnījās slavinošas atsauksmes, starp kurām jo īpaši izceļas vēstulē leģendārajam vijolniekam Jozefam Joahimam rodamie Brāmsa vārdi, kas ne vien slavē kompozīciju, kas ik pūšaminstrumentālistam spēj sagādāt muzikālu prieku, bet arī pašu komponistu, norādot, ka būtu grūti atrast talantu, kas būtu dzīvīgāks, svaigāks un īstāks…

Volfganga Amadeja Mocarta (1756 – 1791) koncertārija Ah se in ciel, benigne stelle pieder pie vokālā repertuāra augstākajām virsotnēm. Šoreiz pārlikumā obojai to koncertā Lielajā ģildē atskaņos Aleksejs Ogrinčuks.

18. gadsimta Eiropā valdīja bezierunu mode uz visu eksotisko, un jo īpaši aktuāli Eiropas daiļajās mākslās kļuva Turcijas un Ķīnas estētiskie strāvojumi. Itāļu libretista Pjetro Metastazio un austriešu komponista Džuzepes Bonno kopdarbs “Ķīnas varoņi”( “L’eroe cinese”) tapa 1752. gadā un savu pirmizrādi piedzīvoja Šēnbrunnas vasaras teātrī tajā pašā gadā. Dramatiskais stāsts atšķir Ķīnas Džou dinastijas vēstures lappuses. Pēc tautas sacelšanās un Džou dinastijas desmitā karaļa Dzji Hu bēgšanas trimdā Ķīnas karaļu galmu nākamos 14 gadus pārvalda reģents. Pēc padzītā karaļa nāves viņš nodrošina troņmantnieka Dzji Dzjina nākšanu pie varas. Šo neilgo vēsturisko notikumu posmu dēvē par Gun He – vispārējās saskaņas laiku.

Uz Eiropas teātru skatuvēm Metastazio libretu savu operu tapšanā nākamo trīsdesmit gadu laikā izmantoja vēl deviņpadsmit sava laika skaņraži, pazīstamākais no tiem Johans Ādolfs Hasse.

Jāatzīmē, ka Volfgangs Amadejs Mocarts Metastazio libretam pieķēries tikai garāmejot. Lielāku iedvesmu Mocarts smēlās no Turcijas “eksotikas”. Viņa 1778. (vai 1788.) gadā tapusī koncertārija Ah se in ciel, benigne stelle, kaut arī tapusi izmantojot Metastazio libreta rindas, asociācijas ar Ķīnas senatni neraisa. Koncertārija veltīta vienam no sava laika izcilākajiem soprāniem, Mocarta sievas māsai Aloīzijai Langei.

Aleksejs Ogrinčuks dzimis Maskavā. Skolojies Gņesinu Mūzikas akadēmijā Maskavā un Parīzes konservatorijā. Viņa skolotāju vidū pirmkārt minams leģendārais franču obojists Moriss Burgs (Maurice Bourgue).

Ogrinčuks koncertē jau no trīspadsmit gadu vecuma. Viņš ir neskaitāmu prestižu konkursu laureāts, tai skaitā bijis jauno talantu programmās “Rising Stars” un “BBC New Generation” dalībnieks.

Kopš 2005. gada Ogrinčuks ir Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra oboju grupas koncertmeistars, muzicējot gan maestro Marisa Jansona, gan Daniela Gati vadībā. Pirms stāšanas Amsterdamas orķestra rindās, Ogrinčuks pirmās obojas vietu ieņēmis arī Roterdamas filharmoniskajā orķestri, toreizējā tā galvenā diriģenta Valērija Gergijeva vadībā.

Līdztekus minētajiem Ogrinčuks muzicējis Genādija Roždestvenska, Seidži Ozavas, Kenta Nagano, sera Endrjū Deivisa, Daniela Hardinga, Jirži Belohlaveka, Jāpa van Zvēdena un Andra Nelsona vadībā. Kā solists Ogrinčuks sadarbojies ar daidziem atzītiem pasaules līmeņa orķestriem – Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Maskavas Lielā un Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestriem, BBC simfonisko orķestri, Karalisko filharmonisko orķestri, Berlīnes Kontzerthausorchester, Budapeštas Festivāla orķestri, Skotijas Karalisko orķestri, Beļģijas Nacionālo orķestri, Bāzeles simfonisko orķestri, Malaizijas filharmonisko orķestri, Taivānas Nacionālo orķestri, Sinfonia Varsovia, Maskavas Virtuoziem, Kremerata Baltica, Amsterdamas Sinfonietta un daudziem citiem.

Ne mazāk plaša ir arī Ogrinčuka solomākslinieka un kamermūziķa pieredze. Ogrinčuks ir uzstājies Parīzes Chatelet teātrī un Elizejas lauku teātrī, Vīnes Mūzikas biedrības zālē, Londonas Karaliskajā Albertholā un Vigmora zālē, Kārnegī zālē Ņujorkā un Santorī zālē Tokijā. Viņš tiek regulāri aicināts arī uz prestižākajiem mūzikas festivāliem: Ogrinčuks ir uzstājies BBC Promenādē, MIDEM mūzikas konferencē Kannās, Verbjē un Lucernas festivālos, Berliner Festspiele, Edinburgas Starptautiskajā festivālā un Svjatoslava Rihtera Decembra Nakšu festivālā.

Viņa kamermūziķa partneru vidū minami vijolnieks Gidons Krēmers, rumāņu pianists Radu Lupu, basbariotons Tomass Kvasthofs, čellists Miša Maiskis, vijolnieks un diriģents Vladimirs Spivakovs, altists Jurijs Bašmets, pianists Žans Īvs Tobodē, obojists Moriss Burgs, altiste Tabea Zimmermane. Ogrinčuks sadarabojies arī pasaulslavenajiem Belcea, Eben, un Tokijas stīgu kvartetiem.

Kopš 2011. gada Ogrinčuks ir obojas klases profesors Ženēvas mūzikas augstskolā. Kā viesprofesors Ogrinčuks darbojies arī Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Basku zemes mūzikas augstskolā Sansebastjanā. Kopš 2010. gada Ogrinčuks ir arī Hāgas konservatorijas profesors.

Turpinot cikla “Pēkoncerta sarunas” notikumus, pēc piektdienas koncerta Lielajā ģildē filozofs un publicists Ilmārs Šlāpins klausītājus aicinās uz domapmaiņu kopā ar Alekseju Ogrinčuku Lielās ģildes Baltajā zālē. Ieeja pasākumā brīva, uzrādot koncerta ieejas karti.

Cikla pasākumus atbalsta dizaina preču veikalu ķēde “Alan Deko”.

Pievienot komentāru