Sēdēju gultā un raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt: Montas stāsts slimnīcā

Foto:interfax.ru

“Kopš man ir bērni, zinu, ka neatliekamā palīdzība tiešām var būt vajadzīga visneparedzamākajā brīdī,” raksta liepājniece Monta. Viņa dalījusies ar savu pieredzes stāstu par viesošanos Liepājas reģionālajā slimnīcā. Par izjūtām, kuras pārņēma, atrodoties slimnīcas uzņemšanas nodaļā, un feldšeres siltās, mierinošās rokas.

Pirms dažiem gadiem ar bērniem aizgājām uz saulrietu, Leo apsēdās uz soliņa, kurš atrodas pludmales smiltīs un neveiksmīgi no tā nokrita smiltīs. It kā taču mīkstās smiltīs un bez kādas trakošanas vai grūstīšanās. Nē, vienkārši nenovērtēja cik tālu ir soliņa mala un atmuguriski krita un salauza roku. Braucām uz traumpunktu un ārsti darīja labāko. Ar Leo viss ir labi.

Lasi vēl: Pavļuts krīt nežēlastībā pēc ieraksta soctīklos

24.oktobra rīts atnesa man pašai nepatīkamu pārsteigumu un man nācās saukt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Protams, jutos vainīga, ka šajos laikos man nācās viņus saukt. Raudāju un atvainojos, bet komanda, kas bija atbraukusi man pakaļ bija ārkārtīgi laipna, mierīga, visu izskaidrojoša.

Feldšerīte teica:”Kad jūtamies labi, tad jau palīdzību nesaucam, vai ne?!”.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk