Tā kā biju ļoti nobijusies, palūdzu feldšerītei lai iedod man roku. Pie rokas, mani pieradinājusi mana mamma. Nu jau 18 gadus esmu Liepājā un sākums dzīvei šeit man nebija viegls. Mamma man vienmēr pa telefonu teica, lai iedomājos, ka viņa tur manu roku. Tas vienmēr palīdzēja un nomierināja. Vakar iztēlojos, ka mamma ir ar mani. Feldšerīte caur savām siltajām rokām nodeva man mierinājumu no mammas. Līdz slimnīcai manas kājas man vairs netrīcēja. Paldies, mīļā feldšerīt, par padomiem un ieteikumiem. Paldies par cilvēcību.
Slimnīcā visi laipni un darbojās kā skudriņas. Visi darbi notiek raiti un katrs darbinieks ir visa mehānisma zobratiņš, kas liek visam notikt un nekur nekam nenosprūst. Līdz vienam brīdim… Vienā momentā vienu pēc otra sāka ievest Covid-19 pacientus. Man neizsakāmi paveicās, ka biju nonākusi slimnīcā pirms tas sākās. Un, ziniet, viens ir redzēt sižetu ziņās vai kādu raidījumu ar fragmentiem no mediķu ikdienas. Jāsaka godīgi, tiem, kuri nebija nonākuši slimnīcā dēļ Covid-19, palīdzības saņemšana strauji apsīka, jo viss sāka griezties tikai ap Covid-19 pacientiem.
Lasi vēl: Pavļuts krīt nežēlastībā pēc ieraksta soctīklos
Gulēju, vēroju un klausījos. Visu laiku tā pakošanās aizsargtērpos, visu laiku steiga visus ievestos ātrāk pārbaudīt un dabūt iekšā, kā nu kuru
reanimācijā vai infekciju nodaļā, lai tikai ātrāk prom no uzņemšanas, jo tur savu palīdzību gaida citi, kuri vakcinēti un bez Covid-19.
Kā es to zinu?! Jo dzirdu. Dzirdu katra ievestā stāstu, dzirdu Covid-19 testa rezultātus, kurus atvestajiem uzreiz taisa, ja nav bijis jau pirms tam apstiprināts. Dzirdu kā prasa sertifikātus. Dzirdu ar cik zemu skābekļa saturāciju asinīs tiek ievesti Covid-19 pacienti. Dzirdu pēc steidzamajām pārbaudēm ko ārsti tajās redz. Dzirdu ar kādu žēlumu ārsti par šiem pacientiem runā. Dzirdu kā pa telefonu tiek teikts, lai ātrā palīdzība gaida laukā rindā, jo ir jau Covid-19 pacientu sastrēgums un nav kur viņus likt. Dzirdu kā ārsti saka, ka vecāki uz uzņemšanu atveduši bērnus, bet diemžēl nodaļā nav kur viņus likt un tiek sūtīti mājās. Dzirdēju vēl daudzas lietas, kuras ētisku apsvērumu dēļ nerakstīšu, lai gan tā ir pavisam reāla realitāte, kuru neviens neslēpj.
Sēdēju gultā un raudāju. Raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt, ja vien būtu klausījuši un pārējie, kuriem bija nepieciešama cita veida palīdzība, būtu varējuši to saņemt daudz, daudz ātrāk.
Kopumā uzņemšanas nodaļā pavadīju apmēram 6 stundas, bet tas, ko piedzīvoju, man būs “gremojams” vēl kādu nedēļu. Joprojām nāk raudiens par to visu domājot un atceroties. Skaidrs, ka nav jābūt riska grupā vai slimam ar Covid-19, lai pašu skartu tas, ko šobrīd daudzi atļaujas saukt par “izvēles brīvību”. Tu vari nonākt slimnīcā pilnīgi citu kreņķu dēļ, Tavi tuvinieki var nokļūt citu kreņķu dēļ un bērni… Nu sūda būšana! Esam tik tālu ar savu “brīvību” nonākuši, ka pat bērniem nevar sniegt pienācīgu palīdzību.
[…] Sēdēju gultā un raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt: Montas stāsts slimnīcā […]
[…] Sēdēju gultā un raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt: Montas stāsts slimnīcā […]
[…] Lasi vēl: Sēdēju gultā un raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt: Montas stāsts slimnīcā […]
vai ta feldšerītei nebija cimdi rokās,ka juti siltumu,mazāk muldi,meitēn….