Es nedaudz aizdomājos, taču turpināju smēķēt, tomēr domas nelikās mierās. Redzēju, ka viņa vēl ir netālu tāpēc pieskrēju pie viņas klāt un pateicu, ka palīdzēšu viņai, ja tiešām pastāstīs, kas īsti ir noticis. Iesākumā viņa pateica, ka nevēlas uzbāzties ar savām problēmām un lieki aizņemt man laiku.
Pateicu viņai, ka viss ir kārtībā un laiks man vēl ir, lai gan kolēģim ātri uzrakstīju, ka nedaudz kavēšu darbu. Rīts tiešām bija auksts un varēja redzēt, ka sieviete bērnu cieši turēja sev klāt, lai sasildītu, tāpēc piedāvāju aiziet uz bērnu veikalu un nopirkt ko siltāku. Nopirku mazajam siltu jaciņu un pēc tam aizgājām uz kafejnīcu, lai pastāstītu, kas viņai ir atgadījies. Un jau pēc brīža viņa sāka stāstīt…
Viņa sāka stāstīt : “Es pati esmu no Daugavpils, taču Rīgā dzīvoju kopā ar savu puisi un strādāju par viesmīli. Paralēli tam es palīdzēju mammai, kura ļoti smagi saslima. Es pazaudēju savu darbu, tomēr man vajadzēja maksāt vēl lielas naudas summas par kredītu. Ar savu puisi attiecības bija labi. Tajā restoranā, kurā strādāju pusgadu, man palūdza uzrakstīt atlūgumu, lai pārtrauktu visas oficiālās darba attiecības, jo apsolīja, ka saņemšu vēl lielāku algu ja strādāšu neoficiāli. Mammai vajadzēja palīdzēt, tāpēc lielāka alga man noderētu, es tam piekritu.”
“Neilgu brīdi vēlāk uzzināju, ka gaidu bērnu un tā, kā vairs nestrādāju oficiālā darbā, es vairs nevarēju saņemt dekrētu. Kad mans mazais piedzima, izrādījās, ka bērnam ir blondi mati, taču man un draugam ir brūti. Mans draugs atteicās ticēt, ka bērns ir viņa un teica, ka esot viņu krāpusi. Paliku ar mazu bērnu uz ielas un cenšos izdzīvot no pabalstiem, ko saņemu par mazuli, kā arī palīdzēt mātei maksāt viņas maksājumus. Pati nakšņoju kāpņu telpās”
Lasi arī: Cilvēki turpinās mirt: Vangas prognozes 2021. gadam
Es biju pārsteigts to visu dzirdot un nolēmu, ka sievietei ir jāpalīdz, jo stāsts tiešām bija ticams. Es viņai piedāvāju pagaidu mājas, tomēr sākumā viņa atteicās, lai gan pēc brīža saprata, ka citu variantu nav, tāpēc piekrita. Beigās kolēģim uzrakstīju, ka darbā nebūsu vispār un aizvedu viņu uz savām mājām. Nopirktu bērnam nedaudz ēdienu un ratiņus, lai nav jānēsa rokās. Izradījās, ka sievietei no stresa bija pazudis piens.
Arī sievietei nopirktu nedaudz siltāku apģērbu, lai viņai nebūtu jāsalst. Kad bijām atbraukuši pie manis beidzot uzzināju, ka viņu sauc Valērija un bērniņu Adrians. Kādu brīdi dzīvoja pie manis un laika gaitā uzzināja, ka viņas mātei dēl parādiem atņemts dzīvoklis un pati māte nosūtīta uz pansionātu, taču kredītsaistības joprojām palikušas un Valērija tās cenšas segt.
Laikam ejot mēs satuvinājāmies un jau 7 mēnešus varam sevi saukt par ģimeni, drīzumā plānojam kāzas. Es nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka varētu notikt, kas tāds, tomēr man ir liels prieks, ka es nenovērsos un palīdzēju un liktenis izdarīja visu pārejo. Valērij, ja Tu šo lasi, tad zini, ka Tevi ļoti mīlu un paldies, ka viss sanāca tieši tā!