Viņa nemaz neizskatījās pēc trīs bērnu mātes (manu bērnu) un es aizdomājos, kā gan viss bija noticis. Laikam tad, kad viņa bija kopā ar mani, viņai neatlika laika trenažieru zālei, jo visu laiku viņa veltīja man un mūsu bērniem! Varbūt arī krūšturi nenēsāja tāpēc, ka nebija laika ņemties ar sīkumiem, jo vajadzēja barot bērnus?
Varbūt viņa neskuva kājas un neplūkāja uzacis, jo viņai bija jāgatavo, jāmazgā, jāsatīra pēc mums visiem? Varbūt viņa bija laimīga tādā veidā? Viņa vienmēr sapņoja par lielu un stipru ģimeni, vienmēr centās par kādu rūpēties. Laikam viņas dzīve bija brīnišķīga, tikai es to nespēju novērtēt…
Gribu pateikt tikai vienu: es zinu, kas ir īsta sieviete mājās, un es viņu palaidu garām, pazaudēju cilvēku, kurš bija mana īstā laime.
Es nomainīju iekšējo skaistumu pret ārišķību. Bet viņa satika cilvēku, kurš pret viņu neizturējās kā pret kalponi, un viņai bija laiks parūpēties arī par sevi. Tagad jau par vēlu kaut ko mainīt…`
Katru reizi, kad tu domā, ka kāds neattaisno tavas cerības, vienkārši ieskaties sevī un padomā, par to, ko dod tu. Vai tieši šobrīd tu nepieļauj kļūdu? Ja neesi vēl īsti pārliecināts, tad pacenties tuvajam cilvēkam izdarīt kaut ko patīkamu. Jo ātrāk, jo labāk!