“Ārsti izdarīja visu, ko vien varēja. Viņi bija pārliecināti, ka Šellija nomirs, – atceras Džeremijs, – tu esi tik laimīgs, ieraugot savu meitiņu…bet tajā pašā laikā tu saproti, ka tev ir uz visiem laikiem jāatvadās no savas sievas…To nevar izteikt vārdos”.
Pēkšņi medmāsai, kuru sauca Ešlija Manusa, galvā ienāca ģeniāla doma. “Mēs zinām, ka ādas kontakts starp māti un bērni palīdz mazuļiem.
Es iedomājos, varbūt, ka šajā gadījumā tas nostrādās otrādi – stāstīja Ešlija. Es cerēju, ka Šellija vēl ir kaut kur tur, ka viņa sajutīs mazuli ar savu sirdi, un mātes instinkti viņu pamodinās”.
Bet, pieskārusies Šellijai, viņas mazulīte tūlīt pat aizmiga. “Mēs viņu kutinājām, pat raustījām, bet nekas nelīdzēja. Viņa gulēja, – teica Džeremijs, – bet pagāja desmit minūtes, un viņa atkal iekliedzās!”
Notika neiespējamais. “Mēs visi redzējām, kā monitori pēkšņi sāka darboties. Mana sieva atgriezās!” – ar asarām acīs atceras Džeremijs. Šellijas stāvoklis pakāpeniski stabilizējās, un pēc nedēļas viņa beidzot varēja paņemt savu mazulīti rokās. “Es skatījos uz Rilanu un domāju, ka viņa ir visskaistākais bērniņš pasaulē, – teica Šellija, – es zinu, ka visas mammas tā runā, bet tagad es jūtu, ka mums ir īpaša saikne”.
Šī fotogrāfija tika uzņemta mazās Rilanas pirmās dzimšanas dienas svinību laikā. Pienāks diena, un viņa uzzinās, ka reiz ir veikusi īstu brīnumu.
Vēl vienas laimīgas beigas. Neticam, kā mātes un meitas mīlestība spēj uzveikt nāvi.