Par sāgo putraimiem uzzināju pavisam nejauši, ierodoties ciemos pie mammas uz pusdienām. Viņa gatavoja visdīvainākos putraimus, kādus jebkad dzīvē biju redzējusi. Sadzirdot neparasto nosaukumu, atausu atmiņā, kur agrāk par to biju dzirdējusi.
“Nekādā gadījumā! Tikai ne sāgo!
“Vai, Mērija Popinsa, nevaj sāgo, lūdzu, nevajag! Mēs to ēdām jau pagājušajā nedēļā!” protestēja Maikls.
Viņa pameta skatienu viņa virzienā, tad uz pārdevēja pusi – abi saprata, ka cerību nav. Būs sāgo!”
Jau bērnībā mani interesēja, kā garšoja sāgo un kādēļ bērni tik ļoti no tā izvairās. Izrādās, ka padomju laikos sāgo putraimi pārdevās teju katrā pārtikas preču veikalā. Ārēji tos pavisam vienkārši varēja atšķirt no citiem putraimiem: baltas, matētas bumbiņas, kuras uzreiz iekrita acīs.
Kad centos atrast sāgo mūsdienās, izrādījās, ka tas ir diezgan sarežģīti izdarāms. Ne katrā veikalā iespējams iegādāties sāgo, taču interneta veikalos to daudzveidība ir neaptverama.
Šos putraimus iegūst no dažādām sāgo palmas sugām, tāpat arī no kukurūzas vai kartupeļu cietes (tādā veidā iegūst mākslīgo sāgo). Saprotams, ka padomju laikos nebija īstie sāgo putraimi, veikalu plauktos bija pieejami tikai mākslīgie.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu