Šī manas draudzenes fotogrāfija atgrieza mani atpakaļ šajās sajūtās. Šķita, ka es atkal sajutu tās rūpes. Aicinu visiem izrādīt cieņu pret medmāsām un arī tiem darbiniekiem, kas mums māca, kā nēsāt atvēsinošos ieliktnīšus (vai arī palīdz ar pirmo dušu pēc ķeizargrieziena).”
Pavisam drīz arī citas mammas sāka dalīties ar savu pieredzi, kā viņām dzemdībās palīdzēja medmāsas un vecmātes.
“Es nekad neaizmirsīšu to medmāsu, kas man palīdzēja pirmo reizi pēc dzemdībām aiziet uz tualeti. Es vienkārši asiņoju, un, kad tur stāvēju, jutos pazemota. Es nespēju beigt viņai atvainoties, bet viņa man turpināja teikt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Nekad neaizmirsīšu to, kā viņa mazgāja man kājas, un tajā brīdī es sapratu, kā tas ir “mīlēt tuvāko”.
“Patiesībā jau neviens nekad nestāsta par tiem momentiem “pēc”, kad tu esi zaudējusi cieņu, kad ar tavu ķermeni notiek kas tāds, ko tu nekad mūžā nebūtu iedomājusies, kad viss sāp un tu vienlaikus esi gan ārkārtīgi priecīga, gan vienkārši vēlies nomirt. Medmāsas to zina un saprot.”