Jurīša vecākus es zināju jau sen, vēl no institūta laikiem. Irka, viņa mamma, bija visskaistākā meitene mūsu kursā, daudzi puiši viņu aplidoja, bet izvēle krita uz viskautrīgāko – Sašku.
Kad pabeidza augstskolu, aizgāja strādāt: viņš par inženieri aviācijas rūpnīcā, viņa palika pasniegt institūtā. Sakrāja naudu, nosvinēja kāzas. Vispār dzīvoja labi, bet īrētā dzīvoklī, tāpēc ar bērniem nesteidzās.
Drīz vien mira Iras vecmāmiņa, un mazmeitiņai viņa atstāja savu trīsistabu dzīvokli, tā pāris pārbrauca uz mūsu māju.
Mūsu durvis bija pretī un bieži vien te es, te viņa ieskrējām viena pie otras. Pēc tam mēs jau draudzējāmies ar ģimenēm. Te Ira palika stāvoklī un piedzemdēja veselīgu mazuli. Par godu vectēvam, mazulim deva vārdu Jurijs.
Tā vietā, lai priecātos par ilgi gaidīto mazuli, Saška savāca mantas un aizgāja no ģimenes. Es, protams, svešā dzīvē nejaucos, bet vīrs kaut kā ieminējās, ka Sašam cita uzradusies – jauna meitene, tāpēc viņš arī pameta ģimeni.
Palika Irka ar mazu puisīti uz rokām. Juris bija nemierīgs, brēkulīgs, grūti bija pirmajā laikā ar viņu. Pēc darba mēdzu ieskriet, paauklēt, kaut kad pusdienas pagatavot, autiņus pagludināt…
-Nu, kas Tev, Ļuba, citu darīšanu nav? – pajautāja kaimiņiene.
-Tu gulies, paguli, atpūties, kamēr Juris guļ, paskaties spogulī, no neizgulēšanās tev zili riņķi zem acīm pa pus seju.
Tā arī dzīvoja, mazulis paaugās, es skatījos Iras laimīgajās acīs un pie sevis priecājos, mums ar vīru bērnu nebija, pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām man aizliedza dzemdēt, citādāk viss varētu man slikti beigties…
Jurkam bija divi gadi, kad Ira pēkšņi ne no šā ne no tā sāka iedzert.
Vispirms nedaudz, pēc tam jau arvien vairāk, gadījās, ka aizgāja ilgos plostos.
Zēnu tādās dienās es ņēmu pie sevis.
-Kas atkal? – pajautāja vīrs, pārnākot no darba un ieraugot bērnu pie mums.
-Nu, Juri, taisies, laiks ir brīnišķīgs, ejam bumbu pagalmā padauzīt.
Andrejs vienmēr sapņoja par dēlu, tāpēc pabūt kopā ar kaimiņu zēnu viņam vienmēr sagādāja prieku. Brīvdienās viņš ņēma līdzi zēnu uz parku, vizināties ar karuseļiem, ēst picu. Kur tikai viņi nebrauca: uz planetāriju, bērnu leļļu teātri, uz koncertiem un izstādēm.
Reiz Jurka nosauca manu vīru par tēti.
Viņš no laimes gandrīz apraudājās, bet pārlaboja – onkulis Andrejs…
Tajā naktī es praktiski negulēju. Grozījos, galvā līda visādas domas. Beidzot pamodusies no pussnaudas, es sapratu, kas par lietu. Aiz sienas Iras dzīvoklī raudāja Jurijs, viņa balsi es nevarēju sajaukt ne ar vienu citu!
Es ātri apģērbos, paskatījos uz pulksteni, bija pieci no rīta.
-Laikam kaut kas noticis ar Irku, iešu paskatīties, uzzināt…
Durvis izrādījās atvērtas, mani ieraudzījis ,Jurka ar telefonu rokās metās man pretī.
-Ļubastant, mammai slikti, palīdziet izsaukt ārstu…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu