Sazvanījusi ātro palīdzību, metos uz Iras istabu. Viņa visa bāla, smagi elpojot, gulēja uz gultas…
-Ļuba, paldies, ka atnāci.
-Tūlīt atbrauks ārsts. Ira, pacieties, viss būs labi. Juru pagaidām aizsūtīšu pie Andreja.
Ātrie aizveda kaimiņieni uz slimnīcu, bija nepieciešama pilna izmeklēšana un novērošana.
Zēnu pieskatīt pieteicās attāla Iras radiniece, bet viņa to darīja pa roku galam, praktiski neko nepirka no produktiem, gatavoja vienīgi putru no rīta un omleti vakarā…
-Ļubastant, pacienājiet ar maizīti, – es izdzirdēju un pagriežoties ieraudzīju Jurku.
– Sveiks, Jura, ienāc pie mums, es tev boršču svaigu ieliešu, ar pīrādziņiem pacienāšu…
Jau mājās, pabarojusi zēnu, uzzināju, ka sieviete jau divas dienas nav rādījusies pie Jura. Ledusskapis tukšs. Vien daži sausiņi un cieta maize – tie arī ir visi produktu krājumi…
-Tā nedrīkst, vajag kaut ko darīt, – teicu es vīram vakarā.
-Paņemsim pagaidām pie sevis puiku, bet laiks parādīs, kas būs tālāk.
Tā arī izdarījām.
Ira nogulēja mēnesi slimnīcā, pēc tam viņu nosūtīja uz operāciju apgabala slimnīcā. Rezultātā sirds neizturēja… nomira Jurkas mamma.
-Nedrīkstēja viņai dzert…, – teica vīrs.
-Es Sašku redzēju, pajautāju vai viņš paņems dēlu.
-Un ko atbildēja?
-Nē, viņiem pašiem savi divi, jā un sieva iebilst pret svešu bērnu.
-Kā tad tā, dēls taču miesīgais. Andrej, kā tu domā, vai mums atļautu viņu adoptēt?
-Nu, tad rīt arī uzzināsim!
No tā laika pagājuši vairāki gadi, mēs ar vīru adoptējām zēnu. Ilgi nācās skraidīt pa iestādēm, bet beigu rezultāts bija mūsu pūliņu vērts. Mums tagad ir lieliska, draudzīga ģimene! Šajā gadā Jurijs sāka iet pirmajā klasē. Bet tagad vēl viens jaunums – es tomēr paliku stāvoklī, pēc mēneša pasaulē nāks ilgi gaidītā meitiņa, ticu, ka viss būs labi, savādāk nu nekādi nevar būt!
avots: jellyroom.su