Šis ir stāsts par uzticību, patiesu mīlestību un lojalitāti, kā arī par pienākumu. Un šīs īpašības izrādīja nevis cilvēks, bet gan parasts sunītis, kuru sauc Cēzars. Viņa saimnieks, Als Ilhans, sāka pamanīt, ka mājdzīvnieks no rītiem uz kaut kurieni aizskrien. Kad tā kļuva par regulāru nodarbi, viņš sunīti izsekoja, un uzzināja tā skumjo noslēpumu.
Mēs šo stāstu stāstām tālāk jums.
Tas ir Ilhans un Cēzars. Parasts cilvēks un parasts suns.
Cēzars nekad nav atšķīries ar sevišķu pašapziņu, bija paklausīgs, tāpēc arī šīs viņa uzvedības dīvainības Ilhanu darīja piesardzīgu. Kad vīrietis nolēma izsekot savu suni, viņš nedomāja, cik ilgs būs tā ceļš. Viņi izgāja cauri gandrīz visai pilsētai, līdz tās nomalei. Cēzars pārliecināti skrēja tālāk, uz kādu viņam zināmu vietu, un Ilhans jau visu saprata. Un nebija īpaši pārsteigts, kad atnāca uz meklēto vietu – pie sava tēva, Mehmeta Ilhana kapa.
Pirms diviem gadiem vecais Mehmets kļuva daļēji paralizēts, un ārsti ieteica iegādāties viņam dzīvnieku-palīgu. Ilhana ģimene no patversmes paņēma bez pajumtes palikušo Cēzaru – vienkāršu, bet apburošu sunīti. Pa to laiku Cēzars savam jaunajam saimniekam ļoti pieķērās, tik ļoti bija pieradis palīdzēt vecītim, ka nemaz nedomāja par citu dzīvi. Diemžēl gadi darīja savu – reiz Mehmetu aizveda uz slimnīcu, un mājās viņš vairs neatgriezās.
Cēzars tā arī neieraudzīja savu saimnieku, nevarēja no viņa atvadīties, kā to būtu vēlējies. Tomēr viņš visu saprata, un noskumušā sunīša fotogrāfija pie Mehmeta Ilhana kapa aplidoja visu internetu. Cilvēki ieraudzīja viņa sāpes, bet reti kurš varēja iedomāties, cik lielas tas ir. Pat pats Als Ilhans ne uzreiz saprata, bet kad apjauta – uz vietas apraudājās, uz tēva kapa kopā ar Cēzaru.
Neviens nevar aizliegt Cēzaram skumt par veco saimnieku, un laikam šeit nav nozīmes, sunītis vienmēr atcerēsies veco Mehmetu.
avots: binokl.cc