Es ļoti pārdzīvoju par citiem cilvēkiem. Un ne tā, kā normāls cilvēks. Tas nav vienkārši apskaut un nomierināt draudzeni, kuru pametis puisis. Kad meitene, ar kuru es dzīvoju kopā kopmītnēs, izšķīrās ar savu puisi, es burtiski raudāju kopā ar viņu. Bez pārspīlēšanas. Es raudāju. It kā kāds mani būtu pametis.
Tas ir tāpēc, ka es esmu ļoti iejūtīgs cilvēks.
Mans garastāvoklis ir atkarīgs no apkārtējo garastāvokļa. Ja visi ir laimīgi, tad arī es esmu laimīga. Bet, ja nav, ja es sajūtu vismazāko enerģijas nobīdi, es sajūtu to pašu, ko apkārtējie. Es gribu, lai visiem viss būtu labi, bet, ja tā nav, tad es ciešu viņu vietā.
Daudziem es liekos lielisks cilvēks. Jo mana neticamā līdzcietība, liekas, esam ļoti laba īpašība, vai ne tā? Bet mani tas briesmīgi iztukšo. Es pārdzīvoju visas apkārt esošo cilvēku emocijas, pat, ja viņu problēmas mani nekādi neskar. Un tas ir šausmīgi. Lūk, kāpēc.
- Es visiem spēkiem cenšos nenodarīt citiem cilvēkiem pāri, bet, kad tomēr tā notiek, nejauši, tad jūtos vainīga.
Ja jūs esat tikpat iejūtīgi, kā es, jūs nevēlaties mocīties vainas sajūtā par citu cilvēku bailēm. Jūs zināt, ka jutīsiet viņu sāpes, tāpēc cenšaties neaizskart neviena cilvēka jūtas.
Bet dzīvē visādi gadās, un dažreiz mēs nodarām cilvēkiem pāri nejauši. Un, kad tas notiek, es jūtos šausmīgi vainīga. Es izlaižu caur sevi visas cilvēka sāpes, kas noved pie pastāvīgām ciešanām un pašiznīcību. Es uzskatu sevi par briesmīgu cilvēku.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu