Mīlestība nevar iztikt bez sāpēm, kā arī dzīves nav bez sāpēm. Sāpes palīdz mums iegūt dzīves gudrību, spēku, pārdzīvojot sāpes mēs uzaudzējam “biezu ādu”. Bet kaut kur starp sāpēm un starp gudrību, mēs maināmies — jo neviens no sāpēm nav izgājis, kā tāds pats cilvēks, kāds bija iepriekš.
Mēs turpinām mīlēt. Bet kļūstam daudz piesardzīgāki, ne tik pieejami, ne tik daudz uzticamies, ne tik nevainīgi, ne tik tīri un bezcerīgi romantiski, kādi bijām kādreiz. Mēs esam piesardzīgi, mēs baidāmies, mēs negribam dzirdēt atteikumu, mēs nevēlamies vilties, nevēlamies atkārtot savas kļūdas. Mēs nodarām citiem sāpes, lai glābtu savas sirdis, un mēs varam daudzus gadus dzīvot, nerunājot ne ar vienu par savām jūtām, jo zinām, ka jūtas nav abpusējas.
Mēs mīlam, bet mēs vairāk nemīlam no visas sirds, mēs mīlam, bet pa druskai, mēs mīlam, kad esam pārliecināti pat pretējām jūtām, un mēs mīlam, kad esam priecināti, laiks ir mūsu pusē, mēs mīlam tikai tad, ja esam droši.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu