Mēs turpinām cerēt. Bet mēs vēl arī baidāmies; mēs domājam par to, kas var noiet greizi, cik labi būtu, ja viss noietu greizi, jo vieglāk tikt galā ar sliktu iznākumu, kad tu viņu gaidi un kad tu viņam esi gatavs. Mēs dzīvojam, bet ne atdodamies laimei pilnībā, neticam, ka tā var turpināties ilgi, mēs domājam, ka dzīve obligāti to ātri vien pārtrauks.
Mēs nedodam iespēju dzīvei pārsteigt mūs, jo negribam atkal vilties, tāpēc mēs paši sev apzināti darām pāri. Mēs mēģinām prognozēt, ka dzīve mūs sitīs, lai tad, kad tas notiks, mēs nebūtu tik ļoti vīlušies.
Mēs turpinām sapņot. Taču mēs vairs nesapņojam tik ļoti, necenšamies panākt sapni, jo nevēlamies to pazaudēt, negribam izgāzties, negribam just, ka mēs neesam nekā vērti. Mēs gribam pierādīt, ka esam pietiekami labi, ka mēs varam paļauties uz sevi, ka mēs esam atbildīgie pieaugušie, tāpēc sapņojam par to, ko mēs varam sasniegt. Mēs neticam brīnumiem. Mēs ilgojamies, bet nesekojam savam sapnim, mēs nedomājam, ka tas var piepildīsies, mēs sevi uzskatām par tādas laimes cienīgiem, jo esam pieraduši pie sāpēm.
Mēs esam pārstājuši ticēt brīnumiem, kopš tā laika, kad mūsu sapņi ir kļuvuši par murgiem.
Sāpes, parasti maina cilvēkus uz labu, bet kad cilvēki cieš, viņi cenšas darīt visu, lai to novērstu, viņi nevēlas, lai sirds atkal to pārdzīvo, viņi nevēlas atkal nepārtraukti raudāt un justies vāji.
Bet kad mēs cenšamies izvairīties no sāpēm, reizēm mēs izvairāmies arī no prieka. Kad mēs cenšamies izvairīties no sāpēm, mēs izvairāmies no risku, kas var mainīt mūsu dzīvi. Kad mēs cenšamies izvairīties no sāpēm, mēs izvairāmies mīlēt un būt mīlēti.
Dažreiz mums gribētos, lai sāpes mūs nebūtu izmainījušas, lai mēs varētu dzīvot un mīlēt, cerēt un sapņot, kā agrāk. Lai varētu ticēt laimei un brīnumiem, kā agrāk.
Dažreiz man gribētos, lai mēs varētu mainīt sāpes, nevis lai sāpes maina mūs, lai mēs varētu atrast iespēju atkal būt par sevi, par tiem cilvēkiem, par kuriem mēs bijām līdz tam brīdim, kad mums salauza sirdi.