Šonakt plkst. 4:30 mūsu ģimene pamodās no tā, ka kāds asi pagrieza durvju rokturi, cenšoties tās atvērt. Uzreiz pēc tam, kāds klusām pieklauvēja, it kā zinādams, ka dzīvoklī ir mazs bērns.
Gultiņu pašūpoju, bērniņš aizmiga; vīrs manuprāt pat nesaprata, kas tas bija…Bet es…Galvā sāka raisīties briesmīgas domas…Un mūžīgais jautājums – ko darīt?
Lasīt vēl –Atklāts, ar kādu risku jāsaskaras cilvēkiem, kuri izslimojuši ar Covid-19 pēdējo 6 mēnešu laikā
Aizmigt arī nekādi neizdevās. Pēc 15 minūtēm atkal rausta rokturi. Es jau panikā bakstu vīru – ej taču paskaties, kas tur notiek. Durvis mums, tā teikt, ir pagaidām ķīniešu, māja jauna, tāpēc arī dzirdamība ir ļoti laba. Es jau zinu, kurš un kā staigā uz papēžiem, kurš cikos iet smēķēt, kurš iet uz darbu, nāk no darba utt. Ļoti bieži, gandrīz katru nakti var ap kādiem 3, 4 naktī iet smēķēt…pīpmaņi… Šī nakts bija “ļoti dīvaina”- klusums!, ne skaņas! Vispār nekas. Tāpēc arī es padomāju, ka, ja kāds piedzēries vecis būtu sajaucis durvis, tad būtu kaut kāda kņada, skaļas nopūtas vai arī lamāšanās, kaut vai soļi…bet ne mazākās skaņas. Un tā jau pusstundu. Lai arī atkārtojos, dzirde man ir ļoti asa (es pastāvīgi naktī ieklausos bērna miegā, nu…mammas mani sapratīs )).
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] Šonakt plkst. 4:30 mūsu ģimene pamodās no tā, ka kāds asi pagrieza durvju rokturi… […]