Pavisam drīz atkal pieklauvēja. Es izsaucu policiju. Skaidroju. Brauc. Pa to laiku durvīs sāk lauzties stiprāk, jau nekautrējoties. Zvanu vēlreiz uz policiju, lai noskaidrotu, vai viņi patiešām jau ir izbraukuši pie mums. Pati skatos pa “actiņu”- stāv vīrs, it kā tāds adekvāts, bet klusē un it kā berzējas pie durvīm. Viņu redzu pirmo reizi. Saku “Ko atvilkies. Ej mājās”. Vīrs gribēja iziet, tikt skaidrībā, bet es viņu nelaidu. Mūsu laikos nav droši atvērt durvis, pat, ja aiz durvīm viss ir klusi un mierīgi (iemāciet to bērniem). 25 minūtes pēc izsaukuma atbrauca policija. Arī klusām, pat kāpņu telpas durvis nenorībēja, kā tas gandrīz vienmēr mēdz būt. Kamēr baroju bērnu, kaut kā palaidu garām, kuru un kā izveda no mājas. Atceros, ka balsis kāpņu telpā bija pieklusinātas, mierīgas…
Lasīt vēl –Atklāts, ar kādu risku jāsaskaras cilvēkiem, kuri izslimojuši ar Covid-19 pēdējo 6 mēnešu laikā
Pēc tam pie mums ienāca policistu onkulis, es parakstīju protokolu, viņš teica, ka tipiņš ir ļoti dīvains, bet nav dikti piedzēries. Īsti nepaspēju iztaujāt – ņēmos ar bērnu, novērsu uzmanību, lai nesabītos. Pēc kādu laiku viņi paņēma vīrieti sev līdzi mašīnā. Tas viss kaut kā jocīgi. Nakts (gandrīz jau rīts, gaišs kā pa dienu), kluss svešinieks, klusi policisti, kas precīzi izpilda savu darbu… Secinājums. Vēlos pateikties policistiem par viņu spīdošo darbu. Liels paldies par to, ka jūs sargājat mūsu miegu, mūsu mieru. Taisiet ciet durvis vienmēr – gan pa dienu, gan pa nakti. Ja esat iedzēris un nenāk miegs – ejiet mājās, savādāk vēl iekulsieties nepatikšanās. Kā zināms, kas meklē, tas vienmēr atrod.
[…] Šonakt plkst. 4:30 mūsu ģimene pamodās no tā, ka kāds asi pagrieza durvju rokturi… […]